Dr.Mārtiņš Luters
“Šī dzīve nav taisnība, bet gan pieaugšana taisnībā; nav veselība, bet dziedināšana; nav jau būšana, bet ir tapšana; ne atdusa, bet sagatavošanās. Mēs vēl neesam tie, kam mums jābūt, bet gan tikai augam tam pretī, tas vēl nav pabeigts, taču tas notiek; tas nav sasniegts mērķis, bet ir ceļš; viss vēl nemirdz godības gaismā, bet viss tiek šķīstīts.”
“Es ticu, ka Dievs mani radījis… un sargā mani… un dara to visu aiz tēvišķas, dievišķas labesatības un žēlastības, bez manis paša nopelniem vai cienīguma, jo viss, kas man jādara, ir Viņam jāpateicas un jāslavē, Viņam jākalpo un jāpaklausa.”
''Dievs, mūsu Kungs, vienīgais spēj izmaksāt naudu no tukša maka un maizi cept no mākoņiem; Viņš to dara ik dienas. No nekā Viņš rada visu.''

20.oktobris
Šogad arī mūsu - LELB Gulbenes dievnamam ir vēsturiskas jubilejas gads. Vasarā tika svinēta baznīcas pastāvēšanas 180.gadskārta. Senāk baznīca dēvēta par Balto dievnamu. Tagad gadu no gada draudze meklē un atrod iespējas, kā atjaunot seno dievnamu.
Pēdējā desmitgadē izdevies spodru un baltu atjaunot baznīcas iekšieni - lielo zāli. Vasarā pirms skaistās jubilejas tika restaurētas Gulbenes baznīcas altāra gala ieejas durvis. Visas trīs dievnama durvis ir valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Katra no tām ir ''19.gs. 1.ceturkšņa vietējas nozīmes mākslas piemineklis''. Pirmās durvis restaurētas 2008.gadā, sagaidot baznīcas 165 gadu jubileju. Dažus gadus vēlāk restaurētas pretējās – pagalma puses ieejas durvis.
Pērn atbalstīts Valsts kultūrkapitāla fonda konkursā iesniegtais projekts- "Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas altāra gala bīdermeiera stila ārdurvju restaurācijas", sniedzot finansējumu 8500 euro apmērā. Durvju restaurāciju veica SIA "Intarsija" un Projekta kopējās izmaksas - 8974,38 euro.Projekta izdevumu apmaksai līdzfinansējumu 474,38 eiro sniedza mūsu pašvaldība.
Lai arvien mūsu dievnams un tā apkārtne priecē ar atjaunotni un sakoptību. Paldies ikvienam, kurš to veicina.

Pateicība Dievam, ka visi kopā varam piedzīvot mūsu dievnama skaisto jubileju.
Šī nama pastāvēšana gadaskaitļus varam krāt vien divu jaunu un uzņēmīgu mācītāju ticības spēkam pateicoties.
GEORGS GUSTAVS ŠILLINGS, kurš tālajā 1838.gadā iecerēja jaunas baznīcas ēkas būvi un kopā ar draudzes patronu baronu Heinrihu Volfu 5 gadus vadīja celtniecības darbus. Mācītājs sāka Gulbenē kalpot vien 26 gadu vecumā un bija draudzes mācītājs visu savu darba mūžu, līdz 73 gadu vecumam.
EDGARS JUNDZIS, kurš 38 gadu vecumā tika nozīmēts kalpot Gulbenē tik ļoti sarežģītajā pēckara padomju laikā. Nenobijās un kopā ar draudzes priekšnieku Otto Kļaviņu piecus gadus pašaizliedzīgi vadīja baznīcas uzcelšanu no gruvešiem.
Lai pieminam un pateicamies!

“Kādu katrs dāvanu saņēmis, ar to kalpojiet cits citam kā labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi.” 1.Pēt.4:10-11

Ar Dievpalīgu – 2022.gada pavasarī Gulbenes Ev.luteriskajā draudzē kalpošanu ir uzsākusi jaunā draudzes padome (ievēlēta uz 3gadiem):

draudzes vadītāja- Iveta Zvirgzdiņa

lietvede – Inga Feldere

diakons – Ina Šterna

mūzikas dzīves vadītāja – Daira Karole

svētdienas skolas vadītāja – Inga Stonka

draudzes padomes loceklis ( pērminderis, lektors) – Raimonds Zeiļuks

valde – I. Zvirzdiņa, Roberts Svidrickis(mantzinis), māc.I.Matīss

revidents – Anda Medne

Tā par uzticēto kalpošanu pauž kalpotāji:

Iveta. Atkal un atkal saku: “ Cik liela Dieva žēlastība piedzīvota!”
Kungs ir bijis, ir, un būs ar mums un ar draudzi.
Iet dienas, gadi un  arvien  ieraugu jaunas nepilnības sevī. Kur pretīm Kungs savā gaismā parāda  otrā māsā un brālī brīnišķas dāvanas no Dieva. Varu tikai pateikties Dievam par žēlastību, ka esam viens otram! Kungam,  Svētajam Garam pateicība par vadību, aizstāvību ik mirklī, domā, notikumā!
Ļoti uzrunā šodienas Dieva vārds:
" Vai tu iesi vai nāksi- Kungs sargās tevi no šā brīža līdz mūžībai'' Ps. 121:8
Dieva svētību un pasargāšanu vēlot - Iveta!

Ina. Uzskatu, ka kalpošana draudzē - Diakonijas nozarē - ir kalpošana Dievam un cilvēkiem. Diakonijas atslēgas vārds ir žēlsirdība. Dieva Vārds saka: “Ko jūs esat darījuši vienam no šiem mazākajiem brāļiem, to jūs esat darījuši man.” Mt.25:40

Darot šos dažādos kalpošanas darbus, es jūtos piederīga draudzei un gandarīta. Šie pienākumi liek visu mūžu apgūt kaut ko jaunu, izvērtēt cilvēku savstarpējās attiecības. Protams, pāri visam ir Dieva Vārds par lēnprātību, pazemību un žēlsirdību. Diemžēl to ne vienmēr izdodas ievērot.

Prieku Diakonijas darbā sagādā tas, ka varu izmantot dzīves gaitā uzkrāto  profesionālo un dzīves pieredzi.

Inga F. Jebkura kalpošana ir kā dialogs ar Dievu. Var jau arī domās sarunāties, bet tikai darbojoties, kalpojot, kristietis saņem atbildes. Pēc katra darbiņa Dievs dod gandarījuma sajūtu, it kā mādams ar galvu.. Man kalpošana liek vairāk analizēt savas iespējas, veikt stingrāku loģistiku par visiem darbiem, un dod mieru, kad viss sanāk labi, bez ķļūdām…

Daira. Kalpot draudzē man nozīmē:

  •   Nebeidzami pateikties par visu, ko Dievs man dāvājis (šo dāvanu ir simtiem…);
  •   Gūt atbalstu manās lūgšanās un kopīgi izdzīvot prieku, atbildes sagaidot;
  •   Nezaudēt kontaktus ar cilvēkiem, kuriem šajā kalpošanas misijā uzticos;
  •   Justies piederīgai un noderīgai savai draudzei.

Šajā laikā? Tāpat kā toreiz, tagad un mūžīgi – lai Dievs dod labu prātu, gribu, spēku un veselību paļauties, pateikties, lūgt un ieklausīties…

Inga S.  “Tiešām, viena diena  Tavos pagalmos ir labāka nekā tūkstoš citas!”Ps 84:11

Ko man nozīmē būt draudzē  un kalpot  šajā laikā? Šis ir mans laiks, un cita laika var nebūt, jo mums pieder tikai šodiena. Gaismas mirklis, kad esam viens otram.  Un tieši šobrīd  Dievs mani ir aicinājis – būt un kalpot ar tām dāvanām, ko Viņš man devis.

Būt draudzē – nozīmē mācīties cilvēkmīlestību un nesavtību…tikai Dievs māca mīlēt, tikai Dievs māca piedot…un katru dienu Viņš māca dzīvot ar Kristu, dzīvot Kristū un dzīvot Kristum. Kā? Noliecoties pie tiem, kam sāp, pie tiem, kas bieži vien pasaules atstumti un lieki tai... Būt – nozīmē – būt allaž ceļā..

Anda. Kalpot šajā laikā un vietā kā revidentam, nozīmē būt zinošai  par visu, kas notiek draudzē. Savā kalpošanā esmu pilnīgi neatkarīga no draudzes padomes un valdes. Mana kalpošana ir ne tikai sekot, lai draudzes vadība darbotos kā svētīgi namturi, bet arī tiktu ievērotas tās prasības, ko nosaka valsts normatīvie akti mūsu darbības dokumentēšanā.

Raimonds. Pateicos Dievam par šo iespēju kalpot padomē un jūtos pagodināts par Tā Kunga uzticēšanos mani vadot dzīves ceļos!

Roberts. Kalpošana draudzē – tā ir atbildība un reizē aicinājums – darīt lietas, lai ir labākas un skaistākas. Patīk gandarījuma sajūta par padarīto un uzslavām.

No vēstures lappusēm par baznīcas tapšanu gadsimtu garumā...

Kad 1577. gadā, Livonijas kara laikā, pili ieņēmis Ivana Bargā karaspēks, tā tikusi uzspridzināta.

  Trīs gadsimtus šī vieta stāvējusi  tukša un drūma. Drupas ieaugušas velēnās. Līdz  19. gadsimta sākumā   lemts  šajā  vietā  celt  Dievnamu. Divdesmit  gadus  tam  krāti  draudzes  ziedojumi  un 1838. gadā uzsākts celt baznīcu, kura 1843. gada 11. jūlijā  svinīgi iesvētīta.

  Vidzeme ar 1629.gadu nonāca protestantiskās Zviedrijas īpašumā. Zviedrijas karalim feldmaršalam Gustavam Hornam piešķirtajā Švanenburgas (Vecgulbenes) muižā jau 1641.gadā tika uzcelta baznīca (koka ēka) luterāņu draudzei. 17.gadsimta beigu Vecgulbenes muižas zemju plāns liecina par baznīcas atrašanos pašā muižas centrā. Tā atradusies apmēram tur, kur vēlāk uzbūvēta garā muižas kūts ēka. Ap baznīcu, kā tas bija ierasts tajā laikā, izveidoja draudzes kapsētu.
Baznīcas ēka 18.gadsimta sākumā jau bija pietiekami nolietota, tādēļ to arvien biežāk nācās remontēt. Draudze domāja par jaunas baznīcas būvniecību, bet līdz tās celtniecībai tomēr tik ātri vēl nenonāca. Acīmredzot vēl varēja iztikt ar veco, jo 1733.gadā Vecgulbenes muiža ieguva jaunu draudzes skolas ēku.
   1748.gadā Vecgulbenes draudzes vizitācijas protokolā atzīmēts, ka “pati baznīca tik tuvu sabrukšanai, ka viņa viegli varētu sagāzties un visa draudze atrastu tur kapu”. Gulbenieši ļoti augstu vērtēja 1741.gadā darbu uzsākušo mācītāju Kristiānu Cimermani. Cerības uzbūvēt jaunu baznīcas ēku izrādījās ļoti pamatotas. 1750.gadā vecās baznīcas vietā draudzes vajadzībām uzbūvēja jaunu, bet tomēr tā atkal bija tikai koka ēka.

Kopējiem spēkiem paveica.
   19.gadsimta sākumā Vecgulbenes muižā sāka saimniekot Volfu dzimta. Jaunā muižas īpašnieka ģimene apmetās uz dzīvi Vecgulbenē, tādēļ ļoti nopietni pievērsās dzīves telpas labiekārtošanai. No jauna tika būvēta dzīvojamā māja, notika arī ražošanas un saimniecības ēku izbūve, protams, rindas kārtībā vajadzēja arī padomāt par garīgā tempļa modernizāciju. Jau 1816.gadā draudze sāka vākt ziedojumus jaunas baznīcas celtniecībai.
   Draudzes mācītāja Georga Ernesta Girgensona vadībā tika nodibināta arī Bībeļu biedrība (1824.), kuras galvenais mērķis bija apgādāt draudzes locekļus ar Bībelēm un Jauno derību. Lielāko biedrības iemaksu - 8 sudraba rubļus - iemaksājis Vecgulbenes muižas īpašnieks un baznīcas patrons barons Johans Gotlībs fon Volfs, mazāko - 2 kapeikas- kāds Sīmanis no Vecgulbenes.
   Nodoms veikt jaunas modernas baznīcas celtniecību bija ļoti nopietns, tādēļ 1830.gados sākās tagadējās mūra baznīcas celtniecības sagatavošanas darbi. Diezgan likumsakarīga šķiet jaunās baznīcas vietas izvēle. To nolēma būvēt turpat muižas centrā esošajā senā latgaļu pilskalna un vācu mūra pils vietā. Kopš pils izpostīšanas Livonijas kara laikā 1577.gadā, tās vieta stāvēja tukša un pamesta, ar drūmām pilsdrupām.
   Jaunās baznīcas būvniecību vajadzēja sākt ar būvlaukuma attīrīšanu no sagrautās pils drupām. Katram darbaspējīgam draudzes loceklim bija pienākums nostrādāt noteiktu dienu skaitu drupu attīrīšanā. Šis smagais darbs prasīja vairākus gadus, bet gulbenieši kopējiem spēkiem to paveica. Starp citu, tieši šajā laikā tapis pirmais sagrautās viduslaiku pils plānojuma uzmērījums, kas fiksēts, plānojot būvlaukumu.

Tornī laiku skaitīja pulkstenis.
Pirmās akmens un ķieģeļu mūra baznīcas būvniecības projekta realizācija kopumā ilga gandrīz dekādi. Jaunās baznīcas iesvētīšana notika 1843.gada 11.jūlijā.
Ēkas galveno ieeju rotāja sešu kolonnu portiks ar trīsstūrveida frontonu, bet četrstūra baznīcas zvanu tornī laiku skaitīja pulkstenis. No vecās baznīcas jaunajā tika pārnesta 1791.gadā gleznotā altārglezna “Kristus pie krusta”, tā saglabājusies līdz mūsdienām un pēc restaurācijas 1992./1993.gadā joprojām atrodas baznīcā.
Šīs baznīcas celtniecības laikā par mācītāju Vecgulbenes draudzē bija Georgs Gustavs Šillings. Viņš šajā draudzē nokalpoja gandrīz visu savu darba mūžu, no 1827. līdz 1873.gadam. Mācītājs Šillings miris 1880.gadā un apglabāts Gulbenes Vecajos kapos, kur viņa kaps atrodams arī tagad.
Vecgulbenes muižas saimnieks Heinrihs fon Volfs 1880.gados savas pāragri mirušās sievas piemiņai dāvājis baznīcai altāri. Trīsdaļīgais altāra rentabls, kas darināts no ozolkoka, ar daudziem dekora elementiem, saglabājies vēl šodien.
   Atzīmējot luteriskās konfesijas dibinātāja Mārtiņa Lutera 400 gadu jubileju, 1883.gadā pie baznīcas ēkas iestādīja ozolu un uzstādīja M.Luteram veltītu pieminekli. Līdz mūsdienām saglabājušies abi elementi - liels izaudzis pret baznīcas sānu durvīm iestādītais ozols, kura priekšā uz postamenta izvietota Mārtiņa Lutera skulptūra. Rūpnīcas “Ernst March Söhne Thonwaaren-Fabrik” atzīme un skulptūras pamatnes malas liecina, ka tā izgatavota Vācijā.
   Vēsturiski paaugstinājuma kolona, uz kuras atrodas skulptūra, nebija redzama, jo to aizsedza ceriņu apstādījums. Regulāru ģeometrisku formu šim apstādījumam piešķīra sēta, kas veidota no aptuveni 60cm augstos akmens lējuma stabiņos iekārtas ķēdes.
  1905.gada revolūcijas laikā, kad visā Latvijā notika tā sauktās baznīcu demonstrācijas, arī Gulbenes baznīcā vairākkārt ar revolucionārām dziesmām un lozungiem tika izjaukti dievkalpojumi.

Tribunāla sēdes – baznīcas zālē.
   Sarežģītajos Pirmā pasaules kara gados (1914.-1918.) un Latvijas neatkarības kara laikā (1918.-1920.) Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīcā par mācītāju kalpoja Ādolfs Kundziņš. Tomēr viens no vissarežģītākajiem posmiem gulbeniešiem un mācītājam Ā.Kundziņam bija laiks no 1918.gada decembra līdz 1919.gada maijam. Šajā laikā Vecgulbenē darbojās Malienas revolucionārais kara tribunāls. Tribunāla sēdes notika Vecgulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas zālē, kur daļēji izpostītā altāra priekšā pie sarkani klāta galda sēdēja „tiesneši” un piesprieda nāvessodus.
   Pāris gadus pēc iepriekšminētajiem kariem pastāvīga mācītāja draudzē nebija, tādēļ dievkalpojumus, kā tādos gadījumos ierasts, noturēja kaimiņu draudžu mācītāji. 1922.gadā par Vecgulbenes draudzes mācītāju kļuva Juliuss Roberts Egle. Jau pirms jaunā mācītāja ierašanās mācītāja mājā (mācītajmuižā) veica kapitālo remontu.
   1928.gada 22.jūnijā, pēc Varoņu piemiņas dienai veltītā dievkalpojuma, garnizona zālē organizētajā sapulcē draudzes vecākais E.Ābeltiņš atgādināja, ka “kritušie tēvzemes pārstāvji neraudzījās uz lietu un sniegu, salu un badu un neatlaidīgi, droši gāja nāvē, tādēļ mums pienākums nest upurus viņu svētai piemiņai”. Draudzes vecākais atgādināja par neoficiālu pienākumu celt pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem gulbeniešiem.
1936.gadā Vecgulbenes evaņģēliski luterisko draudzi sadalīja, izveidojot Jaungulbenes un Vecgulbenes draudzi. Ādolfs Čops kļuva par Jaungulbenes draudzes mācītāju, bet Alfrēds Cimdiņš par Vecgulbenes draudzes mācītāju.

Baznīcu sagrauj.
   Otrā pasaules kara gadi par liktenīgiem kļuva arī draudzes dievnamam Gulbenē. 1944.gada pavasarī, veicot augstā baznīcas zvana torņa spridzināšanu, ēka gandrīz pilnībā tika sagrauta. Tornis uzgāzās visai baznīcas ēkai, kā rezultātā stipri cieta pat ēkas otrā galā izvietotais altāris – daudzas koka detaļas bija salūzušas, bet altārglezna iznīcināta pilnībā. Protams, arī tiešā torņa tuvumā izvietotās ērģeles un koka solus telpā iznīcināja smagās torņa drupas. Brīnumainā kārtā neskarta palika pults un kancele. Diemžēl baznīcas zvana turpmākais liktenis pagaidām nav zināms.
   1945.gadā par Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju kļuva Edgars Jundzis. Viņa vadībā sākās sagrautās baznīcas atjaunošanas darbi. Tomēr pilnībā darbus pabeigt neizdevās, jo 1951.gadā mācītājs represēts (izsūtījums uz Vorkutu). Cietušā baznīcas altāra atjaunošanas darbus uzņēmās Cepītis Oskars.
   Baznīcas ēkas remonti tika turpināti tikai 1960-jos gados, kad par draudzes mācītāju sāka kalpot Žanis Dambis. Šajā laikā notika arī mācītāja mājas celtniecība pie baznīcas. Ilgu laiku baznīcai bija jāiztiek bez soliem. Drustu draudzes likvidēšanas laikā izdevās iegūt solus Gulbenes baznīcai. Pakāpeniski pabeidza arī baznīca altāra atjaunošanu. Salīdzinot ar 1843.gadā iesvētīto ēku, atjaunotajai būvei joprojām trūkst redzamākā un baznīcām raksturīgākā – zvana torņa. Šī paša iemesla dēļ nav atjaunota arī galvenā ieeja baznīcā, kas atradās torņa daļā.
   Mācītāja Oto Baltiņa kalpošana Gulbenes draudzē sākās 1969.gadā, kad viņam atjaunoja komunistu atņemtās mācītāja tiesības. Lai gan sākotnēji draudze nebija apmierināta ar jaunā mācītāja izvēli, O.Baltiņš tajā pavadīja visu savu atlikušo dzīvi.

Kārlim Martinsonam – 140
Ilggadējs Vecgulbenes draudzes skolas vadītājs Kārlis Martinsons dzimis 1883. gada 22. jūnijā Rankas pagasta Kāķupu mājās.
🔹1907. gadā pārcēlies uz Galgausku. 1908. gadā nodibinājis pirmo biedrību Galgauskā – dziedāšanas biedrību, vadījis to 10 gadus. Nodibinājis arī patērētāju un biškopības biedrības.
🔹K.Martinsonam piemituši daudzi talanti – viņš muzicējis, komponējis, bijis režisors, skatuves meistars, dekorators, diriģents, orators, rakstnieks, kritiķis utt.
🔹1915. gadā sarīkojis apkārtnē plašākos un skaistākos bērnu svētkus, kas ilgi palikuši visiem atmiņā. Pateicoties viņa darbībai, uzplaukusi Galgauskas pagasta sabiedriskā dzīve.
🔹1917. gadā mainījis darba vietu, pārceļoties uz Stāmerienu – Sofijas skolu. Okupācijas vara apcietinājusi, nokļuvis cietumā Gulbenē, pēc tam trimdā Mālu muižā. Pēc trim mēnešiem, šai varai beidzoties, stāmernieši braukuši pakaļ savam skolotājam.
🔹 Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Avots: Gulbenes draudzes skola: tagad Vecgulbenes pagasta 6 klasīgā pamatskola. Sastādījis Kārlis Martinsons. 1933.
Attēlos:

Kārlis Martinsons. 1903. Fotogrāfija no dom.lndb.lv,

Gulbenes draudzes skolas priekšnieks Kārlis Martinsons ar audzēkņiem pie skolas. 1930. gadi. Fotogrāfija no Gulbenes novada bibliotēkas novadpētniecības datu bāzes.

Attēlā ar sievu Melāniju mūža pēdējos gados:



  • Baznīcas dārzā  iespējams atpūsties uz atjaunotajiem – gadsimtu veciem soliņiem, ar seno meistaru  radītu ērtību -  pārvietojamu atzveltni.
  • Baznīcā iespējams iegādāties kristīgo literatūru un dažādus sakrālos priekšmetus.
  • Pie  Dievnama novietoti informācijas  stendi  par  baznīckalna  vēsturi.


      Visu, ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum. [Kol.3:23-24]

   Jo mēs esam viņa darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.  [Ef.2:10]

2017. gada 30. aprīļa Ģimenes dievkalpojumā tika iesvētīta jaunievēlētā draudzes padome, valde un revidenti.
Īpaša šī diena bija Raimondam Zeiļukam, kuram tika piešķirta pērmindera amata zīme.