Pļaujas svētkos


Pirmajā oktobra svētdienā svinam Pļaujas svētkus. Tradicionāli ar pļaujas veltēm grezno altāri un visu dievnama altārdaļu. Baznīcēni atnes sev līdzi lauku un dārzu augļus, lai Dievam par tiem pateiktos.

Šodien daudzi strādā uzņēmumos, rūpnīcās, birojos, valsts iestādēs, veikalos. Viņiem zemes augļi bieži nozīmē stipri mazāk, nekā, piemēram, tiem, kuri savā laikā ir varējuši izdzīvot, pateicoties tikai tam, ka ir audzējuši savos dārzos augļus un dārzeņus.

Pļaujas svētkos pateicas par dienišķo maizi – barību, kā arī par darbu, par pajumti, ģimeni, draugiem utt, tāpat arī par Dieva palīdzību sarežģītās dzīves situācijās. Šī diena palīdz ieklausīties, padomāt par lietām, kuras mūs iepriecina, aplaimo un sniedz baudu, bet arī par to, kas ir iegrozījies ne tik labi, par neveiksmēm. Šādas pārdomas mums atklāj, ka dzīvē sasniegtais vienmēr savieno sevī to, ko tu esi ieguvis ar savu darbu, un Dieva dāvāto. Tamdēļ cilvēks var un viņam ir labi izbaudīt, nosvinēt to, ko viņam piešķīris Dievs, visa dzīvā Radītājs. Tapēc ir Pļaujas svētki.

Ir vēl kaut kas. Pļaujas svētku evaņģēlijā (Jņ 4, pirmajā daļā), vai atceraties, ko Jēzus lūdza samarietei un mācekļiem? Samarietei Jēzus lūdza dzert un mācekļiem – ēst. Kad viņi to Viņam piedāvāja, izrādījās, ka ēšana un dzeršana kā to parasti saprotam, Jēzum nemaz nebija prātā. Viņam prātā bija vienīgi “darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu”. Proti, vest cilvēkus pie Debesu Tēva. Samariete to sāka saprast pirmā. Viņa pat “atstāja savu ūdens trauku, aizgāja (droši vien steigšus) uz pilsētu un sacīja ļaudīm: “Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?” Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus”. Tas dzesēja Jēzus slāpes.

(Samariešu) atsaucība un ticība uz Jēzu bija tas ūdens, pēc kura Viņš bija izslāpis.

Arī Sv. Dāvids (Ps 63) runā par dvēseles slāpēm un izsalkumu. “Dāvida dziesma, kad viņš bija Jūdas tuksnesī. Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi, pēc Tevis slāpst mana dvēsele, pēc Tevis tvīkst mana miesa kā sausa un izkaltusi zeme, kur nav ūdens. Es esmu raudzījies pēc Tevis Tavā svētnīcā, lai redzētu Tavu spēku un Tavu godību, jo Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē. Tā es Tevi teikšu visu mūžu, Tavā Vārdā pacelšu savas rokas. Kā ar taukumiem un gardumiem ir pamielota mana dvēsele, un mana mute daudzina Tevi ar gaviļu pilnām lūpām, kad es Tevi pieminu apguldamies un par Tevi domāju uzmozdamies. Tu esi bijis mans palīgs, un Tavu spārnu ēnā es līksmojos. Mana dvēsele Tev pieķeras, …”

Atgriežoties atkal pie Evaņģēlija, es atrodu šādu sakarību: Mūsu slāpes pēc Jēzus ir Viņa dzēriens un mūsu izsalkums pēc Jēzus ir Viņa ēdiens. Tāpat kā mūsu dzēriens ir Jēzus slāpes pēc mums un mūsu ēdiens ir Jēzus izsalkums pēc mums.

Ja mēs slāpstam un salkstam pēc Jēzus, Viņš ir padzēris un paēdis. Ja Jēzus slāpst un salkst pēc mums, mēs esam padzēruši un paēduši.

Šī ir Pļaujas svētku centrālā vēsts. Jēzus saka: Es gribu dzert un ēst ar jums. Esmu izslāpis un izsalcis pēc jums. Nāciet pie Mana svētku galda – Dievgalda.
Āmen.

Ēvalds Bērziņš - Sēlpils iecirkņa prāvests, Līvānu, Krustpils, Unguru un Jēkabpils Sv.Miķeļa draudžu mācītājs

Pārdomas par reformācijas dienu

" Jo es nekaunos Kristus Evaņģēlija dēļ; tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam , kas tic, papriekš jūdam un arī grieķim. Jo Dieva taisnība iekš tā parādās no ticības uz ticību. Itin kā ir rakstīts taisnais dzīvos no ticības." /Rom. 1:16-17/ E.Glika tulkotās Bībeles 8.izdevums.

" Vārdi " taisns" un " Dieva taisnība" manā sirdsapziņā atskanēja kā pērkona grāvieni. Tos dzirdēdams, es izbijos un domāju: ja Dievs ir taisns Viņš sodīs. Taču, kad sāku rūpīgāk pārdomāt, man sirdī iekrita šie paši vārdi no Habakuka grāmatas 2:4 " Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ." Un: " Neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība."
No tā brīža es sāku domāt citādi: ja jau mums jātiek attaisnotiem ticībā un ja taisnība, kas ir spēkā Dieva priekšā, atpestī visus, kuri tai tic, tad šiem vārdiem vajadzētu nevis izbiedēt, bet mierināt nabaga grēciniekus un izbiedētās sirdis. Tā es saņēmu mierinājumu un stiprinājumu, iegūdams pārliecību, ka Dieva taisnība nevis tiesā kā bargs soģis, bet gan attaisno un atpestī grēciniekus, kuri atgriežas." /Dr. M. Luters/
Dārgie ticības brāli un māsas Kristū!
No sirds sveicu visus , mūsu ticības svētkos-Reformācijas dienā!
Dieva svētību, Viņa apsardzību un vadību Jums un visiem jūsu mīļajiem.
LELB Alūksnes iecirkņa prāvests Vilnis Sliņķis

Reformācijas dienā

Tuvojās jūdu Pashas svētki, un Jēzus devās augšup uz Jeruzālemi. Viņš atrada templī vēršu, avju un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam un, savijis no virvēm pletni, izdzina no tempļa visus, arī avis un vēršus, un izkaisīja mijēju naudu un apgāza galdus. Baložu pārdevējiem viņš sacīja: “Nesiet to visu prom no šejienes! Nepadariet mana Tēva namu par tirgus namu!” Tad viņa mācekļi atcerējās, ka ir rakstīts: “Dedzība par tavu namu mani aprij.” Tad jūdi viņam jautāja: “Kādu zīmi tu vari parādīt, tā rīkodamies?” Jēzus viņiem teica: “Sagraujiet šo templi, un trijās dienās es to atkal uzcelšu!” Tad jūdi sacīja: “Šis templis ir būvēts četrdesmit sešus gadus, un tu to uzcelsi trijās dienās?” Bet Jēzus bija runājis par sava ķermeņa templi. Tad, kad viņš bija uzcēlies no mirušajiem, viņa mācekļi atcerējās, ka viņš tā bija runājis, un sāka ticēt Rakstiem un vārdam, ko Jēzus bija sacījis. (Jn 2:13-22)
Pāvils, Kunga Kristus apustulis, pirmās kristiešu paaudzes laikā rakstīja to, ko mēs šodien saucam par Reformācijas vēsti:
“Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, – ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū, viņā, ko Dievs licis par izlīgumu viņa asinīs, ko saņemam ticībā, lai Dievs parādītu savu taisnību. Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai parādītu savu taisnību tagadējos laikos – ka viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum.” (Rm 3:21-26)
Līdzīgi šo pašu vēstījumu sludināja arī Ignācijs no Antiohijas pirmajā mūsu ēras gadsimtā:
“Pat ja jūs neesat Viņu redzējuši, jūs Viņam ticat, ar neizsakāmu un augstu prieku, zinādami, ka no žēlastības jūs esat izglābti, ne jūsu darbu dēļ, bet Dieva gribas dēļ caur Kungu Jēzu Kristu.”
Trešajā mūsu ēras gadsimtā Ignācijam šajā lietā pievienojās arī Origēns no Aleksandrijas:
“Tu redzi, ka pat apustulis nesaņem godu, no savas paša taisnības, šķīstības vai gudrības, vai arī kādu citu viņa tikumu dēļ. Lai tālu ir no manis — pašam sevi pagodināt, bet tomēr apustulis saka, izņemot vienu gadījumu — mēs varam sevi pagodināt vienīgi Kristus krusta dēļ.”
Apustulis Pāvils rakstīja par šo vēsti Vēstulē galatiešiem, ceturtajā gadsimtā Galatijā kalpoja bīskaps Basīlijs, kurš arī apliecināja apustuļa vēstījumu:
“Bet ja kas lielās — lai lielās Kungā! Jo Dievs Kungu Kristu mums ir darījis par taisnību, taisnošanu, gudrību un pestīšanu. Tā ir pilnīga un šķīsta lielīšanās Dieva priekšā. Kad kāds ir lepns, ne jau savas taisnības dēļ, bet kad tas zina, ka viņš ir taisnots ticībā uz Kristu.”
Svētā Basīlija dienās Milānā kalpoja bīskaps Ambrozijs. Arī viņš apliecināja to pašu Reformācijas vēsti:
“Es tikšu pagodināts, ne jau tādēļ, ka es esmu taisns, bet tādēļ, ka es esmu pestīts. Es tikšu augsti paaugstināts, ne jau tādēļ, ka man nebūtu grēku, bet tādēļ, ka mani grēki ir piedoti. Es netikšu paaugstināts tādēļ, ka es esmu darījis labu, bet gan tādēļ, ka Kristus par mani iestājas Dieva priekšā. Tas viss Kristus asiņu dēļ — tās tika izlietas par mani.”
Starp tiem, kas uzcītīgi klausījās Svētajā Ambrozijā, bija mums labi zināmais Svētais Augustīns. Viņš pārņēma stafeti un vēstījumu nesa paaudzēm piektajā gadsimtā:
“Kas ir tie svētītie? Ne jau tie, kuros Dievs neatrod grēku — tos Viņš atrod visos! Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Un ja grēki ir atrodami visos, tad iznāk, ka ne jau taisnie tiek svētīti, bet vienīgi tie, kuriem grēki ir piedoti. Ja Dievam būtu jāatalgo tavi darbi, kā tu to esi pelnījis, Viņš noteikti tevi nolādētu. Bet Dievs nedod mums taisnu tiesu, Viņš tev dāvā nepelnītu piedošanu un žēlatību.”
Mēs varētu piemeklēt vēl citus baznīctēvus, kas pārņēma šo stafeti, nodot vēstījumu no sestā līdz vienpadsimtajam gadsimtam. Īpaši gribētu izcelt vēl sekojošos. Svētais Enzons kādā mājapmeklējumā pie kāda mirstoša brāļa Kristū, esot sacījis šādus vārdus:
“Vai tu atdzīsti, ka neesi dzīvojis tā, kā tev būtu bijis jādzīvo? -Jā. Mirstošais vīrs atbildēja. Vai tev ir par to arī žēl? -Jā. Tas atbildēja. Vai tu vēlētos censties būt labākam, ja tev tiks dots vairāk laika dzīvot. -Jā. Vai tu tici, ka Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls, par tevi ir miris? -Jā. Vai tu tici, ka tu nevari citādi būt glābts, kā vien caur Viņa nāvi? -Jā. Uz Viņa nāvi tad, liec visu savu paļāvību. Un ja Kungs gribēs tevi tiesāt, tad saki — Kungs es lieku Sava Kunga un Pestītāja nāvi starp Tevi un mani; un to nopelnu, kuru man vajadzētu nest tavā priekšā, bet tāda man nav, es nesu Kristus, viscienīgāko ciešanu un nāves nopelnu.”
Bernards no Klaivo divpadsimtajā gadsimtajā:
“Ja kaut kas man pietrūkst — to es pārliecināti ņemu no Kunga Kristus sirds kā savu. “Kungs Jēzu, es vienīgi pieminēšu Tavu taisnību, jo tā ir arī mana, jo tu to kopā ar Dievu esi darījis par manu taisnību.”
Tā šī vēsts stafete tika nodota no trīspadsimtā,
etrpadsmitā un piecpadsmitā gadsimta līdz pat pašam Mārtiņam Luteram sešpadsmitajā gadsimtā, kurš sacīja šādi:
“Tādējādi mēs kristieti nodefinējam šādi — kristietis nav kāds, kam nebūtu grēka, vai ka tas arī nejustu grēku, bet kristietis ir kāds, kam vienīgi dēļ viņa ticības Kristum, Dievs tam nepieskaita viņa grēku.”
Šim visam ir cieša saistība ar sākumā minēto evaņģēlija tekstu. Mācekļi kopā ar Jēzu ieiet Jeruzālemes Templī. Ieejot pa Tempļa kompleksa ārējiem vārtiem, milzīgie baltie akmeņi apžilbina acis! Visur kur skaties, viss rada tādas kā debess godības ilūziju! Tas nebija nekāds dievnams, tā bija vesela pilsēta! Mācekļi bija nākuši no Galilejas mazajiem miestiem. Bet Tempļa komplekss bija tik liels, ka tajā mierīgi ietilptu visa viņu mazpilsēta! Visur kur skaties masīvas, skaistas kollonas!Dzeltenīgie gludie akmeņi staroja saules gaismā, un spožajos apzeltītajos jumtu galos bija redzamas atspoguļojamies debesis! Ārējā pagalmā bija dzirdamas valodas no daudzām tautībām: grieķu, ēģiptiešu, etiopiešu, jūdu un vēl citas valodas laukuma stūros. Vienā stūrī kāds žēlojas par to, cik dārgi ir jāmaksā par jēru. Otrā stūrī naudas mijējs cenšas paskaidrot dusmīgam vīram, ka par šādu sudraba monētu, viņš nevar iedot vairāk. Citā stūrī avis blēja. Tirgonis vienu bija satvēris, lai dotu to svētceļniekam upurēšanai. Citur atkal sievietes skaļi kaulējās par cenu baložiem.
Kas tad tur īsti notika? Redzi, vienīgā vieta, kur varēja nākt upurēt Dievam par saviem grēkiem, bija Hēroda celtais Templis Jeruzālemē. Ja dzīvo kādā attālā miestā no Jeruzālemes, tad iznāk, ka savs upurlopiņš ir jāved sev līdzi. Vai nu pie pavadas vai kā citādi tas lopiņš būtu jānogādā. Un ja vēl garš ceļa gabals ejams — ļoti neērti! Labāk, ka varētu tādu lopiņu iegādāties turpat Templī…
Labi. Nomēro visu to ceļa gabalu. Pie tirgoņa vēlies iegādāties to lopiņu, bet tirgonis tavu nešķīsto naudu neņem pretī! Svēts nams, svēta vieta, nepieciešama arī svēta valūta! To tad, protams, par papildus maksu, var samainīt turpat maiņas punktā pie naudas mijēja..
Viss it kā tik godbijīgs un svēts. Tomēr, lai koptu savas attiecības ar Dievu, uz katra soļa kāds stāv priekšā, lai uz tām vēl viltībā nopelnītu. Un ja naudas nav..? Tad jau arī nemaz nevar iegūt grēku piedošanu. Ko tad darīt nabagam..?
Tik daudz no šī mēs varētu saskatīt vēlīno viduslaiku Rietumu baznīcā. Tas bija viens no noteicošajiem impulsiem Reformācijai. Šīs lietas godprātīgam kristietim radīja milzīgu neapmierinātību: grēku atlaidas, relikviju tirdzniecība, paļaušanās uz savu gandarījumi par paša grēkiem un tamlīdzīgas lietas.
Tā vien šķiet, tas ko baznīctēvi no Jēzus un apustuļiem kā stafeti nodeva no paaudzes uz paaudzi — “Evaņģēlija vēsti par Jēzu pie krusta, kas mirst par maniem grēkiem” — tas tika nomainīts uz “manu naudu par maniem grēkiem!” Līdzīgi kā tas bija Jeruzālemes templī — “vienīgi šķīstā tempļa valūta par upurlopiņu, kas maksā par maniem grēkiem!” Bet ir jau vienīgi “Kungs Kristus pie krusta par maniem grēkiem.” Un nekā cita nav, ar ko mēs varētu Kristu aizvietot. Bet savā himnā mēs dziedam:
“Dievs neļaus savai lavai [Baznīcai] grimt, glābs Savu vārdu sakot. Grib tie mūs nāvē dzīt, un mantu nolaupīt. Lai notiek Dieva prāts, tiem labums nav nekāds. Mums debess manta paliek!”
Tā mēs no jebkuras deformēšanās, kad kāds no kristīgās ticības veido savu biznesu; kad kāds vēl pats viltībā cenšas nopelnīt uz otra pestīšanu; vai no jebkuras citas deformēšanās — mēs Reformējamies atkal pie avotiem; atkal pie Evaņģēlija; atkal pie “vienīgi Jēzus!” Pie Tā, Kurš mūs kristībā pieņēma par saviem; Kurš arvien mūs uztur Savā žēlastībā; Kurš arvien piedod mums mūsu grēkus; Kurš pat dāvā mums Savu miesu un asinis. Viņa vārdi mūs vada visā patiesībā. Dzīves noslēgumā dāvina vēl mūžīgo dzīvošanu Jaunajā Jeruzālemē!
Un kas izriet no Evaņģēlija vēsts — šajās lietās mums nekā no sava goda nepaliek, bet viss gods un teikšana paliek Viņam! Āmen!
Māc. Gints Graudiņš, 2023. gada Reformācijas svētkos.

Zvaigznes diena

Zvaigznes dienā
Mt. 2:1-12
Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja:
“Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.”
Kad ķēniņš Hērods to dzirdēja, tad viņš izbijās un visa Jeruzāleme līdz ar viņu.
Un, saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt.
Un tie viņam sacīja: “Bētlemē, Jūdas zemē; jo tā raksta pravietis:
un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.”
Tad Hērods paslepen saaicināja gudros, sīki izjautāja tiem par zvaigznes atspīdēšanas laiku.
Un viņš tos sūtīja uz Bētlemi un sacīja: “Eita un ievāciet rūpīgi ziņas par to bērnu, un, kad jūs Viņu atradīsit, tad paziņojiet to man, ka arī es aizeju un Viņu pielūdzu.”
To no ķēniņa dzirdējuši, tie aizgāja. Un redzi, zvaigzne, ko tie bija redzējuši austrumu zemē, gāja tiem pa priekšu un nostājās pār namu, kurā bija bērns.
Un, zvaigzni ieraudzījuši, tie priecājās ar varen lielu prieku.
Un, namā iegājuši, tie ieraudzīja bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti, un tie nometās ceļos un Viņu pielūdza. Tad tie atvēra savas mantas un dāvāja Viņam zeltu, vīraku un mirres.
Un sapnī saņēmuši norādījumu pie Hēroda neatgriezties, tie aizgāja pa citu ceļu uz savu zemi.
Šodien pārdomāsim Zvaigznes dienas notikumu, kuru mēdz saukt arī par “pagānu ziemassvētkiem”, jo tieši šajā dienā jaundzimušo pasaules Pestītāju apciemoja nejūdi – gudri vīri no austrumu zemes. Tas ir apbrīnojami kā Dievs vadīja šos vīrus no tālas zemes pie Kristus. Pārdomāsim to kā Dievs vēlas vadīt mūs katru šīs dzīves svētceļojumā.
Tas izklausās pārsteidzoši, lai arī mūs vadītu, Dievs izmanto radību – visu visumu! Jau minētie vīri savā zemē pie debesīm ieraudzīja spožu zvaigzni. Tas bija ļoti neparasts debesu spīdeklis, kuru cilvēce nekad agrāk vēl nebija redzējusi. To redzēja visi zemeslodes iedzīvotāji, jo Kristus kā Glābējs nāk pie visiem. Un ļaudis to redzot saprata, ka tā ir zīme par jauna Ķēniņa piedzimšanu. Taču tikai šie saskaņā ar Baznīcas tradīciju trīs ķēniņi – Kaspars, Melhiors un Baltezers atstāja savas mājas un, sekojot neparastajai zvaigznei, devās ceļā, lai uzmeklētu jaundzimušo Ķēniņu un Viņu pielūgtu. Dievs izmanto radīto pasauli, lai palīdzētu arī mums nokļūt pie savas dzīves aicinājuma. Grāmatā “Alķīmiķis” Pols Koelju raksta, ja sekojam savam Dieva dotajam sapnim, tad visa pasaule sadodas rokās, lai mums palīdzētu! Neparasta zvaigzne pie debesīm vadīja vīrus no austrumu zemes. Visuma Kunga rīcībā ir visa pasaule, lai vadītu un uzrunātu mūs. Kad pēdējo reizi esi piedzīvojis to, ka Dievs tevi uzrunā caur radīto pasauli – tās skaistumu vai kādām dabas parādībām? Jēzus ir dzīvais un radošais Dieva Vārds, caur kuru viss ir tapis radīts./Jņ.1:3/ Tas nozīmē, ka visa radības liecina par Kristu. Vīriem no austrumu zemes par Jēzus atklāsmes kanālu kļuva Dieva radītā pasaule un tajā kāda ļoti neparasta zvaigzne. Lai arī Tu piedzīvotu Dieva vadību caur radīto pasauli, ir tik svarīgi atrasties un būt dabā. Vīri (lielākoties) labi jūtas dabā – makšķerējot, skrienot, pastaigājoties, braucot ar laivām pa upēm, kāpjot kalnos u.t.t. Mūsu laikmeta cilvēki tik daudz laika pavada telpās, tāpēc arī mums ir jāiziet ārā no savām mājām un jāpiedzīvo Dieva pieskāriens caur dabu. Dievs nav daba, taču Viņš nepārprotami atklājas dabā. Tāpēc Jēzus stāsta līdzības par putniem, lauku lilijām, graudiem, sinepju sēkliņu u.t.t. Galu galā, Viņš pats sevi salīdzina ar vīna koku./Jņ.15:5/ Kad atrodos dabā vienmēr piedzīvoju patiesu atpūtu un atspirdzinājumu kā miesai, tā arī dvēselei. Tā ir visskaistākā katedrāle Dieva godam!
Otrs kanāls, caur kuru minētie vīri piedzīvoja Kristus vadību bija – pravietojumi vai apsolījumi par Kristus piedzimšanu Dieva Vārdā – Svētajos Rakstos. Kad gudrie vīri nonāca Jeruzālemē viņi jautāja: “Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē.”/Mt.2:2/ Dieva atklāsme dabā ir pārsteidzoša taču tā nebūt nav pilnīga. Esot tikai dabā un Dieva klātbūtni nemeklējot nekur citur, var apmaldīties (pat ļoti apmaldīties!), šķiet, ka tieši tā notika ar minētajiem vīriem. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi bija pazaudējuši ceļu un tāpēc Jeruzalemē jautāja pēc citām norādēm par Kristus dzimšanu. Rakstu mācītāji atšķīra Mihas grāmatu un atklāja, ka Betlēme ir vieta, kur jāmeklē Kristus./Mt.2:5/ Arī mums daudzo pienākumu gūzmā nereti iznāk apmaldīties un pazaudēt īsto ceļu. Vai veltām laiku tam, lai lasītu, pārdomātu un ieklausītos Dieva Vārdā – Bībelē? Vai katru dienu atrodam kaut nedaudz laika, lai atvērtu Svētos Rakstus? Ja to nedarām, tad dzīvē, attiecībās un darba pienākumos var ļoti apmaldīties un pazaudēt īsto virzienu. Lai tā nenotiktu ir svarīgi ieklausīties 119.Psalma vārdos: “Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem.”/105/ Pazaudēto Kristus dzimšanas zvaigzni radībā gudrie vīri atrada Dieva Vārdā. Kur mēs meklējam norādes, kad esam apmaldījušies?
Trešais kanāls, caur kuru Dievs vēlas vadīt ikvienu cilvēku, ir Dieva ģimene. Sekojot Bībelē atklātajai Kristus dzimšanas zvaigznei, gudrie vīri nonāca pie nama un tajā iegājuši, tie atrada bērnu līdz ar Mariju, Viņa māti (un Jāzepu)./Mt.2:11/ Dieva Vārds minētos vīrus aizveda tur, kur atradās svētā ģimene – Jāzeps, Marija un jaundzimušais Kristus. Dieva Vārds, darbodamies mūsos savā spēkā, rada ilgas būt kopā un kopībā ar Dieva ģimeni – Viņa draudzi – ar brāļiem un māsām Kristū. Via de Cristo kustībā ir teiciens: “Izolēts kristietis ir miris kristietis!” Dievs mūs caur Kristus dzimšanu sauc par saviem draugiem, lai mēs izdzīvotu kādas ļoti īpašas – draudzības pilnas attiecības arī savā starpā. Jāzeps un Marija bija ļoti viesmīlīgi un draudzīgi, uzņemot nepazīstamus vīrus, kuri runāja svešā valodā. Svētā ģimene nekurnēja par sešiniekiem savās mājās, bet priecājās par šiem neparastajiem viesiem. Pārdomāsim: kā mēs kā Dieva ģimene uzņemam savā vidū tos, kuri dievnamā ienāk pirmo reizi? Vai šie ļaudis mūsu vidū jūtas gaidīti kā mīlošā ģimenē un draugu lokā? Jēzus saka, ka Viņa ģimeni pazīst pēc mīlestības brāļu un māsu starpā./Jņ.13:35/ Baznīcai ir jābūt kā Kristus piedzimšanas zvaigznei, kura palīdz ļaudīm nonākt pie Jēzus, rādot mīlestības un draudzības ceļu. Tāpēc Pestītājs mūs sauc par pasaules gaismu./Mt.5:14/
Nākamais kanāls, caur kuru atklājas Kristus, ir pielūgsme. Lasījumā dzirdējām: “Namā iegājuši… (gudri vīri)… Viņu pielūdza.”/Mt.2:11/ Kristus dzimšanas zvaigzne atspīd visiem, kuri meklē draudzību ar Viņu lūgšanās, pateicībā, Dieva slavā un pielūgsmē. Pāvils Gara vadīts aicina: “Lūdziet Dievu… ik brīdi.”/Ef.6:18/ “Pateicieties vienumēr un par visu Dievam Tēvam… Jēzus… Vārdā.”/Ef.5:20/ Patiesa pielūgsme, kā to redzam pie gudrajiem vīriem, ietver pazemošanos: “Tie nometās ceļos un Viņu pielūdza.”/Mt.2:11/ Kā dzied reizēm pravietiskā īru grupa U2: “Ja gribi skūpstīt debesis, mācies mesties ceļos!” Pazemība ir stāvoklis, kurā neizvirzām prasības vai savus nosacījumus, neliekam Dievam darboties pēc mūsu ‘programmas’. Tas ir dvēseles stāvoklis, kuru skaisti iemieso Marija – Viņa Dievam sacīja: “Lai notiek (tas, ko Tu gribi)!”/Lk.1:38/ Pazemīga sirds Dievam saka: “Lai notiek ar mani pēc Tava prāta!” Vai vēlies pievienoties šai lūgšanai un piedzīvot, ka debesis Kristū noskūpsta Tevi?
Radītā pasaule, dzīvais Dieva Vārds, Jēzus ģimene un pielūgsme ir ‘vietas’ vai drīzāk pieredzes, kurās ikvienam var atspīdēt Kristus piedzimšanas zvaigzne. Lai tā spīdēdama mūsu sirdīs, arī citiem rāda ceļu pie Betlēmē dzimušā pasaules Pestītāja!
Saldus Sv. Jāņa, Remtes, Blīdenes, Brocēnu, Gaiķu draudžu mācītājs - Guntis Apriķis



Trīsvienības svētki

“Kunga Jēzus Kristus žēlastība un Dieva mīlestība un Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums visiem!” (Pāvila 2. vēstule korintiešiem)
Klaivs Steipls Lūiss savā slavenākajā grāmatā Vienkārši Kristietība Svēto Trīsvienību raksturo ar praktisku piemēru kristieša ikdienā: “Ar to es domāju sekojošo: vienkāršs kristietis nometas ceļos, lai sacītu lūgšanu. Viņš mēģina nonākt saskarē ar Dievu. Taču, ja viņš ir kristietis, viņš zina, kas tas, kas mudina lūgt, arī ir Dievs – Dievs, tā sakot, ir viņā. Viņš arī zina, ka visas īstās zināšanas par Dievu tiek dotas caur Kristu – Cilvēku, kurš ir Dievs; viņš zina, ka Kristus stāv viņam blakus, palīdzēdams lūgt un lūgdams par viņu. Jūs pamanījāt, kas notiek? Dievs ir tas, kuru viņš lūdz – mērķis, ko cenšas sasniegt. Dievs ir arī motivējošais spēks viņā pašā, kas skubina lūgt. Un Dievs ir arī ceļš vai tilts, pa kuru viņš tiek vadīts pretī šim mērķim. Tādējādi visa triju Personu trejādā dzīve patiesībā notiek vienkāršā nelielā guļamistabā, kurā parasts cilvēks saka savu lūgšanu.”
Cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Dievs ir Svētā Trīsvienība, un attiecīgi cilvēks ir miesa, dvēsele un gars. Dievs ir mīlestība (1Jņ 4:8, 16). Un tas nozīmē, ka Dievs savā būtībā ir attiecības – no mūžības uz mūžību. Ja Dievs būtu viena persona, tad pirms pasaules radīšanas viņš nebūtu mīlestība. Taču Dievs ir mīlestība, nevis par tādu tapa kādā brīdī. Un šeit grieķu vārds agápē nozīmē īpašu mīlestības formu – beznosacījumu mīlestību, kas sevī ietver spēju iejusties otra ādā un spēju upurēties otra labā, neko neprasot pretī. Tā nav diktatora “mīlestība” no tribīnes pret saviem padotajiem “tur lejā”, bet Skolotāja un Brāļa mīlestība, Dievam pašam Kristus personā ienākot pasaules pārbaudījumos, kārdinājumos un ciešanās, Kristum mirstot par taviem un maniem grēkiem.
Vasarsvētkos Kristus Baznīcai dotais Svētais Gars veido kristiešu kopību kā vienotu ķermeni no dažādiem audiem un orgāniem. Par Jēzu Kristu Jaunā Derība māca, ka viņš ir galva jeb vienojošais, vadošais, kopā saturošais posms šajā ķermenī (citiem vārdiem sakot, viņš ir mūsu smadzenes). Tikai tāpēc tā ir Kristus Baznīca, kur cilvēks par Dieva bērnu top Kristībā Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.
Redzi, kristietībā Trīsvienība ir ļoti praktiska lieta. Piemēram, jau pieminētajā lūgšanā, kur tu vari visas Dieva personas pielūgt kopā vai atsevišķi, jo tās ir viens Dievs. Tas, kā trīs Dieva personas var būt viens Dievs, nav cilvēka prātam aptverami, tāpēc var pilnīgi droši apgalvot, ka kristietību kā reliģiju neviens nevarētu izdomāt, jo mācība par Trīsvienību tādējādi būtu nepārvarams klupšanas akmens. Proti, mūsu smadzenes savā saprašanā nestāv pat tuvu Dieva saprašanai. Svētā Trīsvienība spilgti izpaužas arī Kristībā, kur visa Dieva pilnība uzliek savu roku uz tavas sirds un iedveš tajā jaunu dzīvību un ticību, lai tu vairs nekad nebūtu viens. Tas, ka Trīsvienība īpaši darbojas caur Baznīcas kopību, nozīmē, ka tev arvien jāmācās pieaugt savstarpējā mīlestībā pret brāļiem un māsām. Dieva līdzībai tevī – mīlestībai – allaž jātiek uzturētai un spodrinātai. Jo šīm attiecībām Dievs Kristus Baznīcā ir devis lielus apsolījumus, piemēram, Jēzus sacītajā: “Un vēl es jums saku: ja divi no jums virs zemes vienprātīgi kaut ko lūgs, tad mans debesu Tēvs viņiem to piešķirs. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur arī es esmu viņu vidū” (Mt 18:19-20).
Āmen.
Evaņģēlists - Jānis Tolpežņikovs
Apsveicu visus ar Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu! Kad mums kaut ko nolaupa, atņem vai arī mēs to pazaudējam paši, atgūt to ir daudzreiz grūtāk, nekā iegūt pirmajā reizē. Tomēr Dievs mums to atkal palīdzēja atgūt - mūsu Latviju. Vai mēs to vienmēr novērtējam un par to pateicamies? Vai apzināmies, cik tas bija liels brīnums un Dieva žēlastība? Ko reiz zaglis un varmāka sagrābis, to ar labu prātu nelaidīs tas vaļā. Tā arī Dievs vēlas, lai mēs nebūtu pasaulei brīvi, bet Kristus patiesībā brīvi, bez Kristus nav brīvības. Novēlu, lai mūsu atgūtā dzīve brīvībā, būtu arvien šīs brīvības vērta - ar ticību un pateicību, ar lūgšanu un svētību! Dievs, lūdzam - svētī, Kungs, šo mūsu zemi!🇱🇻 Lūgsim un neaizmirsīsm ne dienas par 🇺🇦 Ukrainu!
- mācītājs ILGVARS MATĪSS

Mātes diena

  1. Pārdomas Mātes dienā (no māc. I.Matīsa uzrunas dievk.)

    Kad pēc vienpadsmit kopdzīves gadiem mans vīrs paziņoja, ka ir iesniedzis šķiršanās prasību un pārvācas dzīvot citur, mana pirmā doma bija par bērniem. Vai es spēšu iemācīt bērniem visu, kas viņiem nepieciešams. Katru svētdienu mēs gājām trijatā uz baznīcu, bieži runājām par labo un ļauno, pareizo un nepareizo, bet es skaidri redzēju, ka neizdodas izveidot pietiekami ciešu saikni ar bērniem. Kādā mātes dienā mēs aizgājām uz baznīcu. Altāra abās pusēs bija novietoti rati ar skaistiem ziediem podiņos. Dievkalpojuma laikā mācītājs teica, ka būt mātei ir viens no grūtākajiem uzdevumiem dzīvē, ka šis darbs ir pelnījis atzinību un pateicību. Tad viņš aicināja visus bērnus panākt uz priekšu un izvēlēties skaistu ziedu, ko uzdāvināt kā mīlestības un atzinības simbolu.
    Mans dēls un meita, sadevušies rokās, kopā ar pārējiem bērniem devās uz altāra pusi, lai izvēlētos. Mēs bijām pieredzējuši grūtus brīžus un tieši tāda uzmanība bija tas, kas bija vajadzīgs. Es lūkojos uz skaistajām begonijām, zeltainajām kliņģerītēm un violetajām atraitnītēm un iztēlē jau meklēju vietu dārzā, kur iestādīšu bērnu izraudzīto puķi. Biju pārliecināta, ka viņi, apliecinot savu mīlestību noteikti atnesīs man kādu skaistu augu. Manējie bērni šo uzdevumu uztvēra ļoti nopietni. Citi jau sen bija izvēlējušies, bet manējie arvien vēl domāja. Tad platiem smaidiem bērni lepni nāca pa baznīcas eju pie manis un pasniedza šo pateicības dāvanu Mātes dienā.
    Tad kādu mirkli es pārsteigta blenzu uz salauzīto un novārgušo dīgstu, ko dēls turēja rokās, līdz beidzot, gluži vai pamirusi, pieņemu no viņa šo dāvanu.
    Mani bērni acīm redzami bija izvēlējušies mazāko un slimāko augu – tam pat nebija ziedu. Lūkodamies savu atvašu smaidīgajās sejās, es redzēju, cik ļoti viņi lepojas ar savu izvēli. Viņi ar nodomu bija paņēmuši tieši šo augu. Un man bija jājautā, kāpēc no visiem skaistajiem ziediem viņi izvēlējušies tieši šo.
    Mans dēls ar milzīgu lepnumu atbildēja: ''Izskatījās, ka šim augam ļoti vajag tevi, mammu! ''
    Man pār vaigiem ritēja asaras, un es cieši apskāvu savus bērnus. Viņi tikko bija uzdāvinājuši man labāko Mātes dienas dāvanu, kādu vien varēju iedomāties. Mans smagais darbs un upuri nebija velti – ar maniem bērniem viss būs kārtībā.''
    (Patrīcija A. Rinaldi)

18.novembris - zem sarkanbaltsarkanā karoga Latvija rit...

Ps 33:12-13
Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš Sev izredzējis par īpašumu!
Tas Kungs raugās no debesīm, Viņš redz visus cilvēku bērnus.
..........
Mācītāja Ilgvara Matīsa uzruna Valsts svētku ekumēniskajā dievkalpojumā Gulbenes Romas katoļu draudzē.

,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ (Kol. 3:8)
Mēs bieži dzirdam tēzi – ,,Mūsu valsts lielākā vērtība ir cilvēks’’. Bet kāda ir šī vērtība un priekš kura tā ir vērtība? Kā varētu raksturot šo Latvijas vērtību? Latvijas cilvēki nav tikai latvieši, mūsu valstī dzīvo dažādu tautību cilvēki, kuri ir lojāli mūsu valstī un tāpat dažādi tautību cilvēki, kur pie pirmās izdevības brauktu prom, ieskaitot vairākus latviešus. Viens ir tas, ko mēs domājam par sevi un pavisam kas cits, kādi tiešām esam. Divas nedēļas atpakaļ pie mums bija atbraucis Taize kopienas brālis no Francijas un viņš kopā ar vēl ar pieciem brāļiem dzīvo kopš septembra Rīgā un gatavojas decembra beigās uzņemt 60 šīs kopienas brāļus un padsmit tūkstošus jauniešu no visas Eiropas. Un viens no viņa uzdevumiem bija meklēt naktsmājas šiem jauniešiem, kuri atbrauks. Tad, kad viņš sāka to darīt, tad daži latvieši teica tā - ,,tas būs ļoti grūti, jo mēs latvieši esam neatsaucīgi un nevēlamies, ka mūsu mājās nakšņo kāds svešs cilvēks. Bet viņam nebija īpaši izvēles un viņš vienalga sāka meklēt šīs naktsmājas. Un par lielu pārsteigumu viņam veicās diezgan labi un viņš jau ir atradis diezgan daudz atsaucīgu cilvēku. Tas nozīmē, ka mums pašiem par savas valsts iedzīvotājiem bieži vien ir sliktākas domas, kā ir patiesībā. Protams, gadās arī otrādi – kad mūsu domas ir daudz labākas, bet realitāte daudz skarbāka… bet ne par to šoreiz. Pāvils rakstīja ,,Bet tagad visu to atmetiet: dusmas, ātrsirdību, ļaunprātību, zaimus un nekaunīgas runas, kas ir jūsu mutē.’’ Ļaunprātība, nekaunīgas runas… cik bieži ir bijis tā, ka mums citam par citu ir kāds priekšstats, ko veidojuši citi, jo līdz mums ir nonākušas nekaunīgas runas… mums pastāsta par kādu cilvēku, pirms esam viņu vēl vispār satikuši un iepazinuši… mūsu kaimiņš vai kolēģis mūsu vietā uzliek mūsu sirdī ieliek zīmogu par citu cilvēku. Un tā mēs ejam pa ielu un ko mēs redzam – pilnu ielu ar apzīmogotiem cilvēkiem. Kas uz šiem uzspiestajiem zīmogiem rakstīts – dzērājs, mantrausis, laulības pārkāpējs, zaglis, sliņķis, vienkārši dīvains cilvēks, neticīgais… un tā joprojām… un daudz reižu tā ir bijis, ka iepazīstot citu apzīmogotu cilvēku, tev rodas savs, pavisam atšķirīgs viedoklis no tā ko esi dzirdējis. Viegli ir izplatīt runas, viegli ir nokritizēt, viegli ir uzspiest otram savu zīmogu, daudz grūtāk – to salauzt. Un ļoti bieži – neiespējami. Vērtība ir vērtība, ja kāds noteicis lietai savu vērtību. Ja Latvijas lielākā vērtība ir Latvijas iedzīvotāji, tad kurš ir vērtētājs, lai pateiktu, ka tā ir vai nav vērtība. Būtiskākais vērtētājs ir Dievs – Viņš redz ikkatra cilvēka sirdi, zina viņa ceļus un domas, zina viņa sāpes un ievainojumus, zina viņa vājības, kļūdas un grēkus. Būtisks vērtētājs ir dažādi mediji, kuru virsrakstos bieži vien mēs varam izlasīt jau gatavus vērtējumums par to vai to, kad tie iesākas ar vārdiem ,,aizdomu ēna par…’’ un arī tad tiek uzlikti mums dažādi zīmogi un priekšstati… Un tad esam mēs katrs pats, kura viedoklis parasti ir visbūtiskākais. Ticīga cilvēka prioritātei ,protams , būtu jābūt pirmajā vietā Dieva domas un tad manējās. Bet ir būtiski ka mēs ik pa laikam palūkotos uz mūsu pašu apzīmogotajiem cilvēkiem un mēģinātu pārvērtēt savus pagātnes spriedumus. Un mēģinātu šos zīmogus salauzt priekš sevis un citiem. Lai tā sakot pārstartētu attiecības ar kādiem cilvēkiem, pārstartētu savu domāšanu un priekšstatus. Mēs varam svinēt mūsu valsts jubileju gadu pēc gada. Tagad 98 gadi, tad 99, tad 100…. Un priecāties ar katru reizi, ka ir vairāk vai kad ir apaļa jubileja… taču ir būtiski, ka mēs nesvinam tikai skaitli, bet arī cilvēkus. Ja mūsu dzīvē ir vairāk cilvēku, kurus mēs vēlētos labprātāk nesatikt, kā satikt, tad mums īsti nav ko svinēt. Varētu teikt, ka caur Jēzus izciesto nāvi un Augšāmcelšanos, Dievs pārskatīja attiecības ar cilvēkiem. Ja mēs ieraugām, ka arī paši esam grēcinieki, kuri daudz dzīvē kļūdījušies, tad ar Dieva palīdzību daudz ko iespējams mainīt savās attiecībās arī ar apkārtējiem. Āmen.''


Lāčplēša diena

  1. Tā izskan Lāčplēša diena -  11.novembris.
    27. Psalms Drošība Dievā
    Dāvida dziesma.
    1 Tas Kungs ir mans gaišums un mana pestīšana, no kā man bīties? Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man baiļoties?
    2 Kad ļaundari, mani pretinieki un ienaidnieki laužas uz mani, lai saplosītu manu miesu, viņi klups un kritīs.
    3 Kad bruņoti pulki nostājas pret mani, mana sirds ir bez bailēm; kad pret mani ceļas karš, arī tad es esmu pilns paļāvības.
    4 Vienu es izlūdzos no Tā Kunga, pēc kā es kāroju: ka es varu palikt Tā Kunga namā visu savu mūžu, skatīt Tā Kunga jaukumu un pielūgt Viņu Viņa svētajā vietā,
    5 jo Viņš mani apslēpj Savā mājoklī ļaunā dienā, Viņš mani sargā Savas telts pavēnī un ceļ mani augstu uz klintskalna.
    6 Tā mana galva būs pacelta, ienaidniekiem redzot, es būšu altāra tuvumā un nesīšu upurus ar gavilēm, dziedādams un spēlēdams Tam Kungam!
    7 Uzklausi, ak, Kungs, manu balsi, kad es saucu, esi man žēlīgs un atbildi man!
    8 Mana sirds turas pie Tava vārda: "Meklējiet Manu vaigu!" Es meklēju, Kungs, Tavu vaigu.
    9 Neapslēp no manis Savu vaigu un neatstum Savu kalpu dusmās - Tu esi mans palīgs! Neatmet mani un neatstāj mani, Tu Dievs, mans pestītājs!
    10 Ja mans tēvs un mana māte mani atstātu, tad Tas Kungs mani pieņems.
    11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu un vadi mani pa līdzenu teku manu ienaidnieku dēļ!
    12 Nenodod mani manu pretinieku un nomācēju niknumam! Jo viltus liecinieki ceļas pret mani un draud ar varas darbiem.
    13 Bet es esmu pilns paļāvības, jo redzu Tā Kunga laipnību dzīvo zemē.
    14 Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!

  2.     Kristus saka ,,JŪS esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta’’ (Mt. 5:14). Ir liels izaicinājumu laiks. Šajā pasaulē mēs kā baznīca esam vienīgais Dieva darbarīks, caur kuru Dievs ir nolēmis šajā pasaulē darboties, pasludinot Savu vārdu un darot par mācekļiem visas tautas. Pasludinot Dieva klātbūtni citiem, reizē cīnāmies pret to, kas mums pašiem sevī traucē vai stāv starp mums un Dievu, tādēļ nav viegli. Mēs sludinām, bet paši nedrīkstam palikt Dievam atmetami. Būt modrībā, ticības pastāvībā, palikt ar gaišumu sirdī, kaut apkārt ir tumsa, tas ir vien Dieva spēkā iespējams. Arī velns nesnauž un neguļ, bet aktīvi darbojas, tādēļ jo grūtāk ir atšķirt patiesību no meliem, būt tajā pusē, kur vēl šobrīd neredzi izdevīgumu, palikt vientulībā uz šaurā ceļa. Bet ir laba ziņa – šis šaurais ceļš ved uz dzīvību, īstu, patiesu, mūžīgu! Ja mēs nepastāvēsim Viņa vārdā, tad kurš???

       Mums kā draudzei nav konkurences, jo Dieva bērniem nav ar ko sacensties, nekā līdzvērtīga draudzei šajā pasaulē nav un nebūs, un nav nekā cita, ar ko to salīdzināt, tāpēc esam laimīgi draudzē, kur varam draudzēties ar citiem Dieva bērniem, nebūt vieni paši. Neviens pats par sevi nespēj palikt ilgi ticībā, tāpēc Kristus ir cēlis draudzi.

       Mēs neesam apslēpti – ne Dievam, ne pasaulei. Esam ierauti lielā informācijas gūzmā. Un lielākā daļa no pasaules piedāvātās informācijas cilvēkam ir nederīga un nekam nepielietojama. Esam aicināti būt kalnā – kopā ar Kristu kalnā, pie Viņa krusta - reizē pie nāves un uzvaras krusta. Ja arī lielākā daļa cilvēku Dieva vēsti cilvēcei ignorē, tomēr vēl jau paliek draudze, kur var sastapt Dievu, jo Viņš ir solījis būt Savu bērnu vidū. Mēs esam kalnā ar Kristu, jo Viņš mums atklāj to – kas nenoveco. To, kas dziedina, to, kas glābj, to, kas modina un augšāmceļ – būt Dieva bijībā un neizturēties vieglprātīgi pret grēku. Turpināt lūgt, pateikties, lasīt Dieva vārdu, mīlēt un strādāt.

    Māc. Ilgvars Matīss