Mīlēsim viens otru
Vai tev ir nācies aizdomāties, kā iespējams mīlēt savu "tuvāko" kurš dara tev pāri? Tu iespējams teiksi, tas nav iespējams un tas ir pretdabiski. Tāds kurš dara pāri iekļūst mūsu "melnajā" sarakstā un tā viss biežāk notiek. Un jūs teiksiet, ka šeit par mīlestību pat runa vairs nevar būt.Ar Jēzu tiešām pietiek...
Atceros kādus Augšāmcelšanās svētkus, kad mums ģimenē bija palicis pavisam maz naudas pēc rēķinu apmaksas, tieši uz svētkiem. Zināju, ka nebūs greznas Lieldienu brokastis un varēsim nopirkt pavisam nelielu cienastu maniem vecākiem, pie kuriem plānojām doties ciemos pēc svētku dievkalpojuma.Dalies!
Savā dzīves ceļā mēs sastapsim daudzus cilvēkus. Ikviens, kurš aizskar mūsu dzīves, ir dāvana. Daži pieskaras jūtamāk, bet citi pavisam viegli. 
Rūpējies par savu sirds dārzu!
Kad tika meklēts dārznieks baznīcas dārzam, Kārlis - 85 gadus vecs kara veterāns ar klibu kāju, bija vienīgais, kurš pieteicās. Vietējā apkaime bija izslavēta ar bandu uzbrukumiem, tāpēc mācītajs bija noraizējies par Kārļa drošību, kopjot dārzu. Un ne par velti, jau pavisam drīz Kārli apciemoja vietējās bandas locekļi. Redzot draudīgos puišus tuvojamies, Kārlis apvaicājas, vai varot viņiem piedāvāt padzerties. Puiši, ņirgādamies nogāza večuku zemē, atņemot viņam pulksteni un maku. To redzot, mācītājs steidzās palīgā. Viņš palīdzēja Kārlim piecelties un bija pārliecināts, ka Kārlis atteiksies turpmāk darīt šo kalpošanas darbu. Bet tā vietā Kārlis turpināja darīt to, ko bija uzņēmies. Ir sākusies jauna diena...
Ir sākusies jauna diena.Teici To Kungu!
Reiz dzīvoja divi brāļi, kas dzīvoja blakus esošajās fermās. Viņi gadiem ilgi bija draudzīgi un palīdzēja viens otram, bet kādu dienu viņi sastrīdējās par sīkumu, kas ar laiku pārvērtās par dziļu aizvainojumu.Viņi pārstāja runāt viens ar otru un viens no viņiem pat novirzīja nelielu strautu, lai tas tek pa vidu kā robeža starp viņiem.
Pēc kāda laika pie vecākā brāļa durvīm pieklauvēja galdnieks un teica:
“Vai jums nav kas darāms?”
Brālis atbildēja:
“Jā. Uzcel man žogu gar upi, lai es neredzētu savu brāli!”
Galdnieks piekrita un tūdaļ uzsāka darbu. Bet, kad brālis atgriezās, viņš bija pārsteigts: galdnieks nebija uzcēlis žogu, bet gan tiltu — skaistu, koka tiltu pāri strautam kas savienoja brāļa teritorijas.
Tieši tajā brīdī jaunākais brālis nāca pāri tiltam ar asarām acīs un teica:
“Paldies, ka uzcēli šo tiltu pēc visa, kas notika. Es biju gatavs samierināties, bet nezināju, kā.”
Abi brāļi apskāvās.
Kad viņi pagriezās pie galdnieka, lai viņam pateiktos, viņš jau devās prom. Viņi teica:
“Paliec vēl! Mums ir daudz darba!”
Bet galdnieks pasmaidīja un atbildēja:
“Man vēl daudz citu tiltu ir jāuzceļ.”
Šī līdzība man atgādina to, ka mēs strīdamies par niekiem. Mes spējam aizmirst to labo kas ir bijis. Gluži tā pat, ir arī ar mums, attiecībā uz Dievu, mēs ātri aizmirstam tās svētības ko Viņš mums ir devis. Bet gaužamies un kavējamies sāpēs un tajā kas nav bijis pa mūsu prātam. Vai tiešām mums patīk dzīvot strīdos, naidā un nesaticībā? Vai tev nekad nav nācies kļūdīties, vai tu pats nekad neesi aizvainojis kādu, vai neesi pateicis ko tādu, kas lika sarietēt asarām tavam klausītājam?
Cik labi, ka mums tiek piedots. Bet vai mēs spējam piedot? Vai mēs esam tie kas būvē tiltus, vai tie kas novirza upes lai tās sadala un sašķeļ?
Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darijis! (Ps.103:2)
Mēs turamies pie lietām, kuras mums vajadzētu aizmirst, un aizmirstam lietas kuras mums vajadzētu atcerēties.
[Timotijis Kellers]
Tāpēc:
Par visu esiet pateicīgi, jo tāds ir Dieva prāts Jēzū Kristū attiecībā uz jums visiem.
(Tesalonikiešiem 5:18)
Esi tas, kurš būvē tiltus!
Selga Kozlovska
365 iespējas
Gaisma
Laime ir sirdī, nevis pasaulē...
Manas labākās draudzenes 92 gadus vecā mamma, kura ir akla - šodien pārcēlās uz pansionātu. Viņas vīrs nesen nomira, tāpēc šī pārcelšanās bija nepieciešama.
Maurīne Džounsa ir pati jaukākā, laipnākā un cienījamākā sieviete, kādu man jebkad ir nācies satikt.
Pēc daudzām stundām pacietīgas gaidīšanas pansionāta vestibilā viņa mīļi pasmaidīja, kad viņai teica, ka istaba ir gatava.
Kamēr viņa manevrēja ar savu staigulīti uz liftu, es vizuāli aprakstīju viņas mazo istabiņu.
“Man patīk!!!” Viņa paziņoja ar tādu sajūsmu kā astoņgadīgs bērns, kuram tikko uzdāvināts jauns kucēns.
“Džounsas kundze, jūs taču vēl nemaz neesat istabā bijusi....”
“Tam nav nekāda sakara ar būšanu, vai redzēšanu,” viņa atbildēja. “Laime ir kaut kas tāds, par ko jūs izlemjat jau iepriekš. Tas, vai man patīk vai nepatīk mana istaba, nav atkarīgs no tā, kā izkārtotas mēbeles... bet gan no tā, kā es izkārtoju savu prātu. Es jau esmu nolēmusi, ka man patīk.
Tas ir lēmums, ko es pieņemu katru rītu, kad pamostos.
Man ir izvēle: es varu pavadīt dienu gultā, stāstot par grūtībām, ko man sagādā tās ķermeņa daļas, kuras vairs nedarbojas, vai arī piecelties no gultas un būt pateicīgai par tām, kas darbojas.
Katra diena ir Dieva dāvana un kamēr vien es elpošu, es koncentrēšos uz jauno dienu un visām laimīgajām atmiņām, ko esmu saglabājusi šim dzīves laikam.
Vecumdienas ir kā bankas konts... tu ņem no tā, ko esi ieguldījis... Tāpēc mans padoms jums ir noguldīt daudz laimes atmiņu savā bankas kontā.”
-Čerija Peipa
Mums dabiski gribas čīkstēt un sūdzēties par to, kā jūtamies, vai kā mums iet. Un es vēlreiz saku - dabiski. Jo tāda ir mūsu, kā cilvēku daba. Mēs reaģējam uz to, kas notiek ar to, kā jūtamies. Un, ja kaut kas sāp, vai nav tā, kā gribam, tad mūsu automātiskā reakcija ir negatīva.
Tāda ir to nezāļu daba. Un līdzīgi kā dobi mēs ravējam, lai nezāles negūtu pārsvaru arī savu prātu mums jāravē. Ja dobi varam pašu spēkiem izravēt, tad mūsu prātam un dabai tik viegli ar to neiet. Un te ir vajadzīgs kas vairāk, kā gribasspēks. Te ir vajadzīga Dieva Gara palīdzība, kas palīdz mums redzēt pāri tam, kas ir dabisks.
Kā bēdās redzēt prieku? Kā sāpēs cerību? Kā noliekties pie otra, kad pašam grūti?
Laime nav lietās, priekšmetos, vai apstākļos - laime ir atrodama mūsu sirdī. Un man gribētos teikt, ka tādu īstu laimi var piedzīvot tikai caur Dievu. Viņš ir Tas, kurš spēj mūsu prātam un dabai palīdzēt mainīties.
Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība.
(Gal.5:22)
Šie Gara augļi ir fantastisks depozīts, ko Dieva Gars dod mums lietošanai katru dienu.
Kā tos iegūt? Lūdzot pēc tiem.
Lūdz Dievam palīdzību ieraudzīt labo, mīļo, jauko. Lūdz, lai Viņš caur Savu Garu palīdz mainīt Tavu attieksmi pret savu dzīvi, notikumiem un apstākļiem.
Jo laime ir sirdī, ne pasaulē.
Munise Ronberga
#365iespējas
Paldies, ka dari brīvu manu sirdi...
GUVUMI un IEGUVUMI. Kad radi vai pat dzimtas tiekas savos saietos, tad viens no obligātajiem uzdevumiem ir tikt skaidrībā, kā aizvadītajā laikā ir klājies. Nereti izskan jautājumi: "Kas jauns? Kādi panākumi dzīvē?". Ne vienmēr ir ar ko padalīties. Daždien ir pat vairāki notikumi, kurus varētu ieskaitīt zaudējumu kārtā, taču nekādi negribas tos nolikt uz vispārējā radu trofeju altāra. Tai vietā, lai sirdī rūgtu un gaustos par savām neražām, ir vērts papriecāties par tuvākā panākumiem un veiksmēm, slavējot Dievu, ka vismaz dzimtas kontekstā svētību straume nav apsīkusi. Te gan jāpiebilst, ka redzējums par panākumu svarīgumu ir visai atšķirīgs, proti, kas vienam liekas liela uzvara, citam tāds pārejošs nieks.
Ne velti Dieva vārds caur Sv. Pāvilu mūs iedrošina pamudinot:
"Par visu pateicieties Dievam- tieši to Dievs grib no jums Kristū Jēzū." (1.Tes. 5:18)
Šajos vārdos nemaz nav norādīts, ka pateicība Dievam jāpienes tikai par saviem ieguvumiem, bet arī par citu iegūtajām žēlastībām. Pateicība vairo prieku un gandarījumu, tāpat spēju arī pašam labāk pamanīt tās mazās svētības, kurām mūsu uzmanība paskrējusi garām vai, kuras liekas pašas par sevi saprotamas. Garīgs vērīgums attiecas ne tikai uz garīgām lietām, bet arī uz materiālām. Kas tam ir par iemeslu? Kaut vai tas, lai rūpes un dzīšanās pēc laicīgā neaptumšo skatu un nenocietina sirdi attiecībā pret mūžīgām vērtībām.
Šajā sakarā precīzi šķiet psalmista vārdi:
"Nepaļaujieties uz ieguvumu un laupījuma nekārojiet,
kaut manta nes augļus, tai nepiesieniet sirdi!" (Ps. 62:11)
Jā, dzīves kvalitāte un vitalitāte ne vienmēr ir raksturojama ar panākumiem vai ieguvumiem. "Manta laimi nenes!", saka tautas paruna, tomēr tik bieži mēs izvērtējam svētības no Dieva saskaitāmos lielumos, kuru labums ir pārejošs. Cik nozīmīgi ir saprast, ka pilni šķūņi labuma vēl nenozīmē pilnu un pateicīgu sirdi! Kā psalmu autors Dāvids norāda- svarīga ir sirds brīvība, proti, tā netiek ne pie kā piesaitēta. Tad pats Kungs varēs no tās izveidot kā no dzīvā māla trauku godam un paša Kunga slavai. Mēs varam Dievu pagodināt ar brīvu un nepiesietu sirdi! Tas būs lielāks guvums par to, ko spējam saskaitīt vai aprakstīt!
Sv. Jānis, apustulis un evaņģēlists, savā vēstulē reiz rakstīja:
"Bērniņi, jūs esat no Dieva un tos esat uzvarējuši, jo lielāks ir tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē." (1.Jņ. 4:4)
Mans Tēvs! Paldies, ka dari mani brīvu no visa, kas savažo manu sirdi! Ļauj man būt pilnīgākam Tevī un priecāties par svētībām, kuras Tu dāvā ikvienam! Kungs, dari mani par Tavu ieguvumu!
Pārdomas sagatavoja Didzis Kreicbergs
#365iespèjas
Svētīgi tie, kas neredz, bet tomēr tic!
Patiesība dara brīvu
Pārdomas par traģēdiju Lizumā
Arhibīskapa vēstījums 2023. gada Ziemsvētkos
Par Bejas skolu
Par Svētdienas Rīta jūnija numuru
Kā lūgt par prezidentu?
Kā lūgt par prezidentu?
Arhibīskaps Jānis Vanags
Mācītāja Jāņa Zvirgzdiņa pārdomas par rakstu vietu no Marka Ev. 7:31-37.
Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās.32 Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku.33 Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli,34 un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: Atveries."35 Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.36 Un Viņš tiem pavēlēja to nevienam nesacīt; bet, jo vairāk to aizliedza, jo vairāk tie to izpauda37 un brīnījās ļoti par to un sacīja: "Viņš visas lietas ir labi darījis; Viņš dara, ka pat kurlie dzird un mēmie runā."
Marka Evaņģēlijā 7.nodaļā no 31 līdz 37 pantam lasām, kā pie Jēzus atved kādu kurlmēmu cilvēku, lai tas viņam uzliktu roku. Domāju, ka nevienam no mums nav vajadzīgs īpašs skaidrojums, ko tad nozīmē būt kurlmēmam. Mēs visi zinām, ka tas nav nekas iepriecinošs, jo nonākot kontaktā ar šādu cilvēku noprotam, ka sazināšanās un komunikācija ar šādu cilvēku būs apgrūtinoša vai pat neiespējama un grūti prognozēt kādu iespaidu šie traucējumi atstāj uz cilvēka dzīvi un kā viņš ar to sadzīvo.
Rodas jautājums, kas bija tie cilvēki, kas atveda pie Jēzus kurlmēmo cilvēku? Marka evaņģēlijs nepasaka, un mēs varam tikai nojaust vai tie bija kādi draugi, varbūt vecāki, varbūt kādi vēl tuvi cilvēki, bet viņi atved sirgstošo vīru un lūdz Jēzu pēc palīdzības. Un ja jau lūdz pēc palīdzības tieši Jēzu, tad noteikti tic un cer, ka Jēzus patiešām spēs palīdzēt un kurlmēmais vīrs atkal varēs normāli runāt un sazināties ar citiem. Kādam to ļoti vajag un kāds tam ļoti tic. Vēstulē Ebrejiem 11.nod. 1.pantā lasām: “Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Un 6.pantā ir teikts: Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā”. Tātad ticībai ir liels spēks
Atgriežoties pie evaņģēlija teksta, it kā viss skaidri saprotams, kāds cilvēks ir kurlmēms, kādi citi viņu atved pie Jēzus un Jēzus savā žēlastībā šim cilvēkam pieskaras un dziedina, varam lasīt, kā notiek brīnums, jo kā dzirdējām Jēzus šo cilvēku ved savrup, Viņš ved ārā no pārējo ļaužu pūļa. Līdz ar to, šis cilvēks tiek norobežots no pārējo ļaužu vidus, no cilvēku ziņkāres, valodām un viņam tiek dota iespēja ieklausīties pašam sevī un kas ir vēl svarīgāk, ieklausīties un sadzirdēt Kristū, paša Dieva balsi.
Kristus viņu ved prom no cilvēku uzskatiem un spriedelējumiem, Viņš cilvēku ved prom no visiem pasaules meliem un liek no jauna viņam uzklausīt un piedzīvot patiesību, ka Dievam katrs cilvēks ir vērtīgs un Viņš ir gatavs bez nosodījuma uzklausīt katru mūsu vārdu. Jēzus viņu ņem savrup, lai liktu saprast, ka Dieva acīs viņš ir svarīgs kaut arī ir kurlmēms. Bet varbūt šis cilvēks ir kurlmēms no kādu citu cilvēku vārdiem un spriedumiem, kas sirds skumjās ir aizsprostojuši cilvēka ausis un muti. Lai arī kā, Kristus pieskaras arī fiziski, liekot pirkstus viņa ausīs.
Nedomāju, ka tā varēja būt kāda spēka pilna darbība, bet gan patiesas mīlestības un sapratnes pilns pieskāriens, tieši tur, kur tas šim cilvēkam visvairāk ir nepieciešams. Ar šo mīlestības pieskārienu Jēzus atbrīvo šo cilvēku no tā, kas viņa ausis «aizštopējis» un dvēseli nospiedis. Bet Jēzus iet soli vēl tālāk un aizskarot viņa mēli, skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja Efata, tas ir atveries, kā jau teicu, notiek brīnums un cilvēki izpauž šo brīnumu citiem sakot, ka “Viņš visas lietas ir labi darījis, viņš dara ka pat kurlie dzird un mēmie runā”.
Bet ja es uzdotu jums jautājumu, vai tu labi dzirdi? Tad noteikti ar izbrīnu un neizpratni saņemtu atbildi, kāpēc šāds jautājums, ausis it kā mazgāju vai tad es izskatos pēc kurla ?
Ziniet, var jau būt, ka ar šādu jautājumu, mēs kādu cilvēku varam aizskart vai pat sāpināt, bet patiesība ir tā, ka mums “kurlmēmiem” sanāk būt diezgan bieži un pat katru dienu. Ja godīgi uzdotu jautājumu, vai neesam kurlmēmi pret cienīgu izturēšanos pret citiem, kurlmēmi pret cita sāpēm un bēdām, kurlmēmi pret kādu trūkumcietēju, kurlmēmi pret kādu, kas nav tāds pats, kā es vai vismaz līdzīgi domājošs, kurlmēmi pret netaisnību, kurlmēmi pret kādas palīdzības sniegšanu, kurlmēmi pret daudz ko, jo šo uzskaitījumu var turpināt vēl un vēl. Un ne tikai mēs, bet tādi arī ir vairums mums cilvēki apkārt. Vai tad nekad neesam piedzīvojuši arī paši, ka pretī nāk kāds, kas labāk izliekas, ka mūs neredz, ka kādam kaut ko jautājam, tā arī īsti nesadzirdot atbildi, kādai izstieptai rokai domās nodomājam, pats vainīgs, ka esi izvēlējies šādu dzīvesveidu, bet varbūt, ka arī paši liekam kādam justies kurlmēmam, jo uzskatām, ka šāda cilvēka viedoklis ir nepareizs, no viņa nekas dzīvē labs nesanāks, viņš neko nesaprot, labāk lai viņš apklust. Un ko atliek darīt, vienkārši pieņemt šo kurlmēmo klusēšanu.
Bet Kristus negrib, lai mēs būtu kurlmēmi, jo kā evaņģēlijā dzirdējām Viņš pieskaras cilvēkam un viņu dziedina. Lk. Evaņģēlijā 6 nodaļā 46. pantā lasām: Kristus saka: “Ko jūs saucat mani Kungs, Kungs, bet nedarāt ko es saku” ? Un Jāņa 18: 37 “Ik viens kas ir no patiesības dzird manu balsi”. Bieži cilvēki jautā, kā tad man darīt, lai dzirdētu ko saka Dievs. Mana atbilde ir regulāri lasīt Bībeli, jo viņš redz mūsu sirdi, vai mēs patiešām vēlies dzirdēt to, ko Viņš mums vēlas pateikt. Ja dzirdam ko saka Dievs, tad arī paklausām.
Tikai tad kad caur Kristu mēs paši esam no jauna atguvuši dzirdi un ieklausījušies Dievā, nevis citu cilvēku spriedumos par mums, mēs saprotam, ka esam Dieva acīs neizsakāma vērtība, neskatoties uz to, ko citi cilvēki par mums domā, mēs esam vērtība, par kuru Dieva Dēls ir atdevis savu dzīvību. Tad arī caur mūsu lūpām atskan šī jaunā valoda un slavas dziesma Dievam. Viņš atgriež mums ne tikai runas spējas, bet dāvā mums arī jaunu prātu, jaunas domas, jaunu cerību un ticību.
Viņš mums dāvā jaunu dzīvi, kurā mums nav vairs jābaidās no cilvēku domām un spriedumiem. Dzīvi, kurā mēs gribam slavēt To Kungu. Bez tā, ka Kristus atver mūsu ausis un lūpas un mēs varam dzirdēt un pareizi runāt, runāt cenšoties neievainot savus līdzcilvēkus, bez visa tā Viņš atver ne tikai mūsu ausis, bet atver arī priekš mums debesis. Viņš no jauna atver mums durvis uz Dieva valstību, kas mūsu grēku dēļ bija aizslēgtas. Tas, ka Kristus paceļ savu skatu uz debesīm un saka: «Efata», tas ir atveries, rāda, ka mums tiek piedots un durvis uz Dieva valstību tiek atvērtas, lai tu un es pa tām varam ieiet.
Jānis Zvirgzdiņš
Lektors
Lutera Akadēmijas students
2015.gads
BAUŠĻI
1. BAUSLIS: Es esmu Dievs, Tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
Atbilde: Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.
2. BAUSLIS: Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu nepareizi lietot, jo Tas Kungs neatstās nesodītu, kas Viņa vārdu nepareizi lieto.
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka Viņa vārdā ne lādam, ne zvēram, ne buram, ne melojam, ne viļam, bet Viņu visās bēdās piesaucam, lūdzam, slavējam un Viņam pateicam.
3. BAUSLIS: Tev būs svēto dienu svētīt
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka mēs nenoniecinām Viņa vārdu sludināšanu, bet gan to turam svētu, labprāt klausāmies un mācāmies.
4. BAUSLIS: Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo virs zemes
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savus vecākus un priekšstāvjus nenicinām, nedz apkaitinām, bet tos godājam, tiem kalpojam un paklausām, tos mīlam un cienām.
5. BAUSLIS: Tev nebūs slepkavot
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka sava tuvākā dzīvībai nekādi nekaitējam, viņam ciešanas neradām, bet tam palīdzam un kalpojam visās dzīves vajadzībās.
6. BAUSLIS: Tev nebūs laulību pārkāpt
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka šķīsti un tikli dzīvojam vārdos un darbos un ikviens savu laulāto draugu mīlam un cienām.
7. BAUSLIS: Tev nebūs zagt
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka sava tuvākā naudu vai mantu neņemam, nedz ar viltotu preci vai netaisniem darījumiem iegūstam, bet viņam mantu un iztiku palīdzam vairot un sargāt.
8. BAUSLIS: Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savu tuvāko neapmelojam, nenododam, neaprunājam, nedz tam neslavu ceļam, bet mums būs viņu aizbildināt, visu labu par viņu runāt un viņam par labu vērst.
9. BAUSLIS: Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka ar viltu sava tuvāka mantojumu vai namu neizkrāpjam nedz uz šķietamu tiesību pamata to iegūstam, bet tam labprāt palīdzam to paturēt.
10. BAUSLIS: Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas tam pieder.
Atbilde: Mums būs Dievu bīties un mīlēt, ka savam tuvākajam ne sievu, ne saimi, ne lopus neatraujam, neatviļam, nedz novēršam, bet tos pamudinām palikt un pildīt savu pienākumu.
Ko Dievs saka par visiem šiem baušļiem?
Atbilde: “Es, Tas Kungs, tavs Dievs, esmu dusmīgs Dievs, kas tēvu grēkus pie bērniem piemeklē līdz trešajam un ceturtajam augumam tiem, kas Mani ienīst; un dara žēlastību līdz tūkstošajam augumam tiem, kas Mani mīl un tur Manus baušļus (2 Moz 20, 5-6).
Kas tas ir?
Pirmais ticības artikuls: Par radīšanu
Es ticu uz Dievu Tēvu, Visuvaldītāju, debess un zemes Radītāju.
Kas tas ir?
Atbilde: Es ticu, ka Dievs mani radījis līdz ar visu radību, ka Viņš man devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visus locekļus, saprātu un visas maņas un joprojām uztur, - turklāt apģērbu un apavus, ēdienu un dzērienu, māju un sētu, sievu un bērnus, laukus un lopus, un visu pārējo mantu, un ar visu, kas šai miesai un dzīvībai vajadzīgs, bagātīgi un ik dienas mani apgādā, pret visām briesmām aizsargā un no visa ļauna glābj un pasargā; un to visu Viņš dara no tīras tēvišķas, dievišķas labestības un žēlastības, lai gan neesmu to pelnījis un neesmu tā cienīgs. Par visu to man būs Viņam pateikties, Viņu slavēt, Viņam kalpot un paklausīgam būt. Tas tiešām ir tiesa.
Otrais ticības artikuls: Par pestīšanu
Es ticu uz Jēzu Kristu, Dieva vienpiedzimušo Dēlu, mūsu Kungu, kas ieņemts no Svētā Gara, piedzimis no jaunavas Marijas, cietis zem Poncija Pilāta, krustā sists, nomiris, aprakts, nokāpis ellē, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušajiem, uzkāpis Debesīs, sēdies pie Dieva, Visuvaldītāja Tēva labās rokas, no kurienes Viņš atnāks tiesāt dzīvus un mirušus.
Kas tas ir?
Atbilde: Es ticu, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis, un arī patiess cilvēks, no Jaunavas Marijas piedzimis, ir mans Kungs, kas mani, pazudušu un pazudinātu cilvēku, ir atpestījis, atpircis un atkarojis no visiem grēkiem, no nāves un no velna varas, ne ar zeltu, ne ar sudrabu, bet ar Savām nepelnītajām ciešanām un miršanu. Lai es Viņam piederu, Viņa valstībā ar Viņu dzīvoju un Viņam kalpoju mūžīgā taisnībā, nenoziedzībā un svētlaimē, tāpat kā Viņš ir augšāmcēlies no nāves, dzīvo un valda mūžībā. Tas tiešām ir tiesa.
Trešais ticības artikuls: Par svētdarīšanu
Es ticu uz Svēto Garu, vienu svētu, kristīgu draudzi, svēto biedrību, grēku piedošanu, miesas augšāmcelšanos un mūžīgu dzīvošanu. Āmen.
Kas tas ir?
Atbilde. – Es ticu, ka es ar savu paša prātu un spēku nevaru uz Jēzu Kristu, savu Kungu, ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Svētais Gars ir mani ar Evaņģēliju aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, pareizā ticībā darījis svētu un uzturējis, tāpat kā Viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienīgā pareizā ticībā. Šajā kristīgajā draudzē Viņš man un visiem ticīgiem ik dienas visus grēkus bagātīgi piedod un pastarā dienā mani un visus mirušos uzmodinās un man līdz ar visiem Kristum ticīgajiem dos mūžīgo dzīvošanu. Tas tiešām tiesa.
Lūgšana Mūsu Tēvs Debesīs.
Kas tas ir?Atbilde: – Dievs grib mūs mīļi aicināt, lai ticam, ka Viņš ir mūsu īstenais Tēvs un mēs Viņa īstenie bērni, lai droši un paļāvīgi Viņu lūdzam, kā mīļi bērni lūdz savu mīļo tēvu.
Svētīts lai top Tavs vārds.
Kas tas ir?
Atbilde: – Dieva vārds gan pats par sevi ir svēts, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai tas arī mums būtu svēts.Kā tas notiek?
Atbilde: – Kad Dieva vārdu patiesi un skaidri māca un arī mēs kā Dieva bērni pēc tā svēti dzīvojam. To palīdzi mums, mīļais Debesu Tēvs! Bet, kas citādi māca un dzīvo, ne kā Dieva vārds māca, tas Dieva vārdu zaimo mūsu vidū; no tā pasargā mūs, Debesu Tēvs!
Lai nāk Tava valstība.Kas tas ir?
Atbilde: – Dieva valstība gan nāk pati bez mūsu lūgšanas, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai tā nāk arī pie mums.
Kā tas notiek?
Atbilde: – Kad Debesu Tēvs mums dod savu Svēto Garu, ka mēs Viņa svētajiem vārdiem ar Viņa žēlastību ticam un dievbijīgi dzīvojam šeit laikā un tur mūžībā.
Tavs prāts lai notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes.Kas tas ir?
Atbilde:– Dieva labais un žēlīgais prāts gan notiek bez mūsu lūgšanas, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai tas notiek arī pie mums.
Kā tas notiek?
Atbilde: – Kad Dievs lauž ikvienu ļaunu nodomu un gribu un nedod vaļu tiem, kas mums Dieva vārdu neļauj turēt svētu, nedz Viņa valstībai nākt, proti, velnam, pasaulei un mūsu miesas prātam, bet – mūs stiprina un uztur nešaubīgus Viņa vārdos un ticībā līdz pat mūsu galam. Tas ir Viņa žēlīgais un labais prāts.
Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.
Kas tas ir?
Atbilde:– Dievs gan dod dienišķo maizi bez mūsu lūgšanas, arī visiem ļauniem cilvēkiem, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Viņš mums to māca atzīt un ar pateicību saņemt mūsu dienišķo maizi.
Kas tad ir dienišķā maize?
Atbilde:– Viss, kas nepieciešams uzturam un dzīves vajadzībām: ēdiens, dzēriens, drēbes, apavi, māja, sēta, lauki, lopi, nauda, manta, dievbijīgs laulāts draugs, dievbijīgi bērni, dievbijīga saime, dievbijīgi un uzticami priekšnieki, laba valdība, labs laiks, miers, veselība, kārtība, gods, labi draugi, uzticami kaimiņi un tā joprojām.
Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Kas tas ir?
Atbilde: – Mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Debesu Tēvs neuzlūko mūsu grēkus un to dēļ mūsu lūgšanu nenoraida, jo mēs neesam cienīgi saņemt, ko lūdzam, nedz esam to pelnījuši, bet lai Viņš no žēlastības to visu dod, jo mēs ik dienas daudz grēkojam un esam pelnījuši vienīgi sodu. Tad arī mēs patiesi no sirds gribam piedot un ar prieku labu darīt tiem, kas grēko pret mums.
Un neieved mūs kārdināšanā.
Kas tas ir?
Atbilde:– Dievs gan nevienu nekārdina, bet mēs lūdzam šajā lūgšanā, lai Dievs mūs sargā un uztur, ka velns, pasaule un mūsu miesa mūs nepieviļ, nedz ieved neticībā, izmisumā vai arī citā lielā kaunā un netikumā, un, kaut arī tie mums uzmācas, mēs tomēr beigās uzvaram un virsroku paturam.
Bet atpestī mūs no ļauna.
Kas tas ir?
Atbilde: – Mēs lūdzam šajā lūgšanā, visu apkopodami, lai Debesu Tēvs mūs atpestī no dažāda ļaunuma, kas apdraud miesu un dvēseli, mantu un godu, un beidzot, kad mūsu pēdējā stunda nāk, lai dod mums svētīgu galu un no šīs bēdu pasaules mūs žēlīgi ņem pie sevis Debesīs.
Āmen.
Kas tas ir?Atbilde: – Lai es būtu drošs, ka tāda lūgšana patīk Debesu Tēvam un Viņš to uzklausa, jo Viņš pats mums ir pavēlējis tā lūgt un solījis mūs uzklausīt. Āmen, āmen – tas ir, patiesi, patiesi tam būs tā notikt.
Jo Tev pieder valstība, spēks un gods, mūžīgi Āmen.
Rudens pēdās...
Klāt krāšņais, zeltīto lapu un saules atvadu gaismas pielietais rudens. Gluži nemanot jau piesteidzies oktobris - šogad visai steidzīgs un nevaļīgs. Steigšus vien nokrāsojis koku lapas un izšķērdīgi kaisījis tās vējā. Jāpaspēj tās izdzenāt - vēl atmiņas par vasaru izdzēst - vienu pēc otras, tā lai salst, tā lai dvēsele sauc pēc saules un gaismas. Dienu pēc dienas tumsa pieaug, pelēks lietus pārstaigā zemi un šķiet arī ļaužu dvēselēs tas līst.. tikpat rāmi un nesteidzīgi... Tāds ir rudens! Bet kāds ir cilvēks? Lielākā, un liekas arī ļaunākā no Dieva mīklām. Cilvēks - radības kronis. Visai cēli! Taču tas tikai no malas tā var šķist - gaismā stāvot redzams vien tas, cik vājš, nožēlojams un nepatiess radījums ir cilvēks! Bet Dievs mūs mīl - katru ikvienu, tādu, kāds katrs esam. Vai mēs mīlam Dievu un tuvākos? Cilvēcīgi gribētos teikt - jā, bet kā ar mūsu mīlestības un ticības darbiem? Vai tie apliecina to pašu? Vārdi birst un atrod sirdi, tie ielīst dziļi, tik dziļi , tā lai sāp, tik ļoti sāp...
Lietus līst... un līs vēl ilgi. Kur žāvēt savu piemirkušo dvēselīti?
"Atdari savu muti par labu tiem,
Kas paši ir mēmi, un visu to lietas labā,
kas ir atstāti!"
Sakāmvārdi 31,8
Inga