Mūžības svētdienā

Mūsu Kungs Jēzus Kristus, būdams uz zemes starp cilvēkiem, daudz mācīja. Un bieži runāja līdzībās. Cik lielā mērā šī līdzība attiecas uz mums, kas dzīvojam šodien? Ko tā mums iemāca par Kunga otro atnākšanu?
Mt 25:1-13 Tad Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. 2 Bet piecas no tām bija ģeķīgas, un piecas bija gudras. 3 Jo ģeķīgās ņēma savus lukturus, bet eļļas tās nepaņēma sev līdzi. 4 Bet gudrās paņēma sev līdz ar lukturiem arī eļļu savos traukos. 5 Kad līgavainis kavējās nākt, tad viņas visas iesnaudās un gulēja. 6 Bet nakts vidū balss atskanēja:
redzi, līgavainis nāk, izeita viņam pretim. 7 Tad visas jaunavas cēlās un sakārtoja savus lukturus. 8 Bet ģeķīgās sacīja gudrajām: dodiet mums no savas eļļas, jo mūsu lukturi izdziest. 9 Bet gudrās atbildēja un sacīja: tā ne, lai nepietrūktu mums un jums, bet noeita labāk pie pārdevējiem un pērciet sev. 10 Un, kad tās aizgāja pirkt, nāca līgavainis, un, kas bija gatavas, iegāja ar viņu kāzās, un durvis aizslēdza. 11 Pēc tam atnāca arī pārējās jaunavas un sacīja: kungs, kungs, atdari mums! 12 Bet tas atbildēja un sacīja: patiesi es jums saku: es jūs nepazīstu. 13 Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks.
Es jūs nepazīstu. Nepazīst to, ar kuru nesatiekas. Nemaz vai reti. Dieva Dēls no savas puses tapa Cilvēka Dēls, lai iepazītos ar cilvēkiem.
Jēzus negrasās neko pārmest tādam, kas par Jēzu nekad neko nav zinājis. Viņš pats nāk un grib iepazīties, lai pēc tam aicinātu pie Sevis. Evaņģēlijs mums vēstī par 10 jaunavām, kas pazina līgavaini, ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim, t.i., par Baznīcas ļaudīm, kuriem Jēzus nevar būt svešs pēc definīcijas. Kristietis ir cilvēks ar Kristus vārdu.
Lai cilvēki viens otru pazītu, kas vajadzīgs? Viņiem pietiekami bieži jāsatiekas. Visas tās 10 jaunavas zināja par līgavaini, pazina viņu. Un pat visas devās kopā uz kāzām. Tāpat kā visi šodien iet uz baznīcu, nu vismaz reizi mūžā. Ja ne uz Ziemsvētkiem, tad uz kapusvētkiem. Mācītāji, kuri vada svētku dievkalpojumus, kā jūs domājat, vai viņi visus pazīst, kas ir sanākuši? Es varu teikt, ka parasti pazīstu tikai daļu no dievlūdzējiem.
Izrādās, ka Jēzum ir tieši tāpat. Abpusēja pazīšanās ar līgavaini bija tikai tām 5 gudrajām jaunavām, kā viņas nosauktas. Ar Jēzu Kristu abpusēji pazīstama ir tikai viena daļa no dievkalpojuma apmeklētājiem.
5 pārējām jaunavām pietrūkst tieši abpusējās pazīšanās ar līgavaini. Viņas it kā pazīst līgavaini, tāpat kā dievkalpojumā katrs viegli var atpazīt mācītāju. Taču līgavaiņa vārdi ir skaidri un tieši: es jūs nepazīstu. Arī mācītājam jāsaka, ka daļu no dievkalpojuma apmeklētājiem es nepazīstu.
Tagad mēs viegli noprotam, kas ir noslēpumainā eļļa jaunavu lukturos. Eļļa ir nekas cits kā abpusēja pazīšanās ar līgavaini. Un eļļa ir kaut kas, ko var izmērīt. Tātad, izrādās, var izmērīt, cik mūsu pazīšanās ar Jēzu ir abpusēja.
Tas ir garīgs mērs. Te nederēs emocionālas mērauklas.
Ar ko tad var vairot mūsu satikšanos, pazīšanos ar Jēzu? Ar Dieva vārdu, pēc Kunga pavēles sludinātu, un svētajiem sakramentiem. Šos garīgos līdzekļus Kungs ir izraudzījies un iedibinājis, un apsolījis, ka tā Viņš nāks pie mums. Citus pazīšanās līdzekļus Kungs nav apsolījis. Psiholoģiskie un fiziskie līdzekļi nederēs, lai savāktu vajadzīgo gara eļļas daudzumu. Tomēr sirdi silda un priecē tas, ka Jēzus šos garīgos līdzekļus cilvēkam ir padarījis arī jūtamus un taustāmus.
Dieva vārdus un sakramentus saņemot, mums ir dots tos ne tikai garā atzīt, bet arī sajust ar visām fiziskā ķermeņa maņām – dzirdi, redzi, tausti, ožu, garšu.
Ja kādas jaunavas nesatiekas ar līgavaini pietiekami regulāri un nepazīst viņu garā ar visām savām maņām, skaidrs, ka viņām pietrūks eļļas. Ja viņām ir tikai emocionāla vai citādi cilvēciska izpratne par līgavaini, viņām pietrūks eļļas.
Negudrās jaunavas atskārta, ka sāk aizmirst šo un to par līgavaini, ka tik ļoti nemaz viņu nepazīst, ka nākas prasīt tām pārējām 5 kaut ko par līgavaini, ka tās eļļas sāk pietrūkt.
Negudrās iepriekš varbūt nemaz nebija sapratušas, ka eļļa pati no sevis lukturī nepiepildās? Viņām līdz šim vienkārši bija mierīgi un labi gudro jaunavu sabiedrībā. Ar to, likās, ka pietiek. Līdz šim.
Gudrās to bija ievērojušas, ka eļļa vienmēr jāpapildina. Viņas izdarīja secinājumus – satikās ar līgavaini, kad vien bija tāda iespēja. Tas bija notikums Nr.1 viņu dzīvē. Visam pārējam vajadzēja pagaidīt, ja līgavainis sauca uz tikšanos.
Negudrās labāk par Jēzu iepazina savus bērnus, mazbērnus, ciemiņus, kad tādi atbrauca, arī darbs viņām bija pazīstamāks par Jēzu, un vēl daudz kas cits…
Tik daudz gan viņas zināja, ka līgavainis var aizkavēties. Reiz viņu draudzes mācītājs nokavēja Dievkalpojumu un daļa sanākušo palika bez Dievvārdiem un Sakramentiem tajā svētdienā. Nebija laika pagaidīt… Nekas, būs citas svētdienas, tās sprieda. Bija jau arī. Daudz citu svētdienu. Taču Jēzus kļuva pats svarīgākais tikai tad, kad svētdienā nekā svarīga nebija ko darīt.
Ja tu kā pienākas regulāri nesatiksies un neiepazīsies ar Jēzu, Viņš tevi beigās nepazīs. Ne tāpēc, ka negribētu, bet tāpēc, ka cilvēks ar cilvēku nevar būt pazīstams, ja viņi nesatiekas bieži.
Kur var satikties, iepazīties ar Jēzu? Dievkalpojumā un Baznīcas saimē. Tur, kur līdz šim bija tās 5 gudrās jaunavas, kuras līgavainis beigās tūlīt pazina un sauca iekšā kāzās. Ja tu Dievkalpojumā un Baznīcas saimē būsi savējais, tu būsi no tām 5 gudrajām jaunavām, kas bija gatavas, iegāja ar līgavaini kāzās.
Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu! 2 Kādēļ jūs maksājat naudu par to, kas nav maize; kādēļ jūs atdodat savu darbu par to, kas neder uzturam? Klausaities, klausaities uz Mani, tad jums būs daudz laba ko ēst, un jūsu dvēsele atspirdzināsies ar tauku barību! 3 Piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis! Uzklausait, tad atspirgs jūsu dvēsele! Es jums celšu mūžīgu derību, tas ir Dāvidam dotais Manas žēlastības apsolījums. (Jes 55:1-3)
Līvānu, Krustpils, Unguru un Sv.Miķeļa draudes mācītājs - Ēvalds Bērziņš

Vasarsvētki

Vasarsvētki – Svētā Gara svētki
Kad pienāca Vasarsvētku diena, visi bija sanākuši kopā. Pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja. Un viņiem parādījās it kā uguns mēles, tās sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem. Un visus piepildīja Svētais Gars, un viņi sāka runāt svešās mēlēs, kā Gars viņiem deva izrunāt. Bet Jeruzālemē dzīvoja jūdi – dievbijīgi vīri no visām pasaules tautām. Kad šīs skaņas kļuva dzirdamas, daudz ļaužu pulcējās un visi bija lielā apjukumā, jo katrs dzirdēja viņus runājam savā valodā. Apustuļu darbi 2:1-6.
Vasarsvētki ir Svētā Gara svētki, ko svinam 50. dienā pēc Lieldienām. Apustulis Pāvils korintiešiem skaidro burta un Gara pretstatus: “Tik liela pārliecība uz Dievu mums ir caur Kristu. Ne tādēļ, ka mēs paši no sevis būtu spējīgi kaut ko izspriest, bet mūsu spējas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus būt par jaunās derības kalpiem – nevis burta, bet Gara kalpiem, jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu” (2Kor 3:4-6). Tas nenozīmē, ka Bībeles ticība un Svētā Gara ticība būtu pretnostatītas viena otrai, jo Svētais Gars taču darbojas caur Svētajiem Rakstiem. Bet garīgajā dzīvē nepietiek pieņemt vienu otru Svēto Rakstu principu kā savu vadmotīvu. Ir svarīgi, ka Jēzus tavu akmenscieto sirdi pārvērstu par miesas sirdi savu asiņu spēkā. Šim nolūkam viņš lieto gan Svēto Garu, gan Svētos Rakstus.
Mārtiņš Luters par Vasarsvētku tekstu izsakās šādi: “Svētais Gars nāk un piepilda sirdi, radīdams jaunu cilvēku – tādu cilvēku, kurš mīl Dievu un labprāt dara to, ko Viņš grib.” Mīlēt Dievu nozīmē ticēt. Darīt labprātīgi nozīmē darīt ar prieku un darīt vairāk, nekā pavēl konkrētas Rakstu vietas vai kāds uzklausīts sprediķis.
Svinēt Svētā Gara svētkus daudziem luterāņiem var šķist izaicinoši, jo mūsu tradīcijā no Dieva trim personām liels akcents tiek likts uz Jēzu Kristu. Bet tieši Svētais Gars māca un atgādina Jēzus vārdus (sal. Jņ 14:26). Likt Dieva vārdu pamatā tavai ticības dzīvei par Kungu un Glābēju Jēzu ir visspilgtākais pierādījums, ka tevī darbojas Svētais Gars. Protams, svarīgs ir arī tavs dzīvesveids. Apustulis Pāvils māca, ka tava “miesa ir templis Svētajam Garam” (1Kor 6:19). Dievs jāslavē ne tikvien ar savu muti, bet arī ar savu miesu, ikdienā cīnoties pret grēku un kārdinājumiem.
Kristus Baznīcas pirmajos Vasarsvētkos mācekļi sapulcējās uz dievkalpojumu. Tiesa, ar ļoti neparastām zīmēm: uguni, vēju un svešām mēlēm. Proti, ārējās zīmes liecina par iekšējām pārmaiņām. Viena nav pret otru, un viena nevar būt bez otras.
Vasarsvētkos Jeruzālemē runāšana svešās mēlēs nozīmē artikulētu runu svešvalodās, ko cilvēki iepriekš nebija mācījušies. Svētais Gars ar runāšanu mēlēs šeit atklāj pravietisku zīmi: Labajai Vēstij par Jēzu jātiek sludinātai visām tautām un valodām. Apustulis Pāvils korintiešiem raksta: “Vājajiem es biju vājš, lai iemantotu vājos. Ikvienam biju tāds, kāds viņš ir, lai vismaz kaut dažus izglābtu” (1Kor 9:22). Kristus Baznīcai Labās Vēsts sludināšanas procesā jāpaiet solis pretī sabiedrībai un atsevišķām tās grupām, kurām tā kalpo, nevis jāgaida, kad visi pielāgosies Baznīcas pieejai un metodēm. Arī tas ir Svētā Gara darbs. Āmen.
Pārdomas sagatavoja evaņģēlists Jānis Tolpežņikovs

40 dienu gavēnis

Lieldienu Gavēņa laiks, neieskaitot svētdienas (katra svētdiena ir Kristus Augšāmcelšanās piemiņa, tāpēc tā pilnā mērā neietilpst Gavēnī), ilgst 40 dienas līdz Lieldienu Rītam. Gavēņa laikā parasts turēt tikai vienu ēdienreizi dienā, proti, vakarā. Kvantitatīvajam gavēnim pievienojas arī kvalitatīvs – atteikšanās no zināmas pārtikas, piemēram, gaļas un vīna. Lielajā Piektdienā un Klusajā Sestdienā pastāv paradums vispār atteikties no ēdiena. Šī prakse domāta vispirmāmkārtām kā ierocis cīņai ar kārdināšanām un kā līdzeklis, lai padarītu intensīvāku lūgšanu dzīvi (viduslaiku tradīcijā dažkārt sastopamais nopelna moments neatbilst sākotnējam gavēņa nodomam). Cits nozīmīgs gavēņa aspekts ir arī atsacīšanās par labu citiem – atgādinājums par tuvākmīlestību un žēlsirdību. Šajā nozīmē Zaļajā Ceturtdienā tiek turēts īpašs agapes mielasts, kurā tiek svinēta sadraudzība īpaši ar trūkumcietējiem. Sākotnēji tam bija arī nozīme grēku nožēlnieku atkaluzņemšanā draudzē.

Divi Lieldienu Gavēņa posmi
Pirmslieldienu liturģiskais laiks Baznīcā tiek svinēts divos posmos. Sākumā vairāk notiek pievēršanās paša grēku nožēlai un sevis sagatavošanai, tāpēc šo laiku dēvē par Gavēņa laiku. Tas sākas ar Pelnu dienu. Pelnu dienā tiek pieminēts cilvēka bezcerīgais stāvoklis Dieva priekšā, kura iemesls ir grēkā krišana. Cilvēks, kas zaudējis būtisku daļu no Dieva līdzības – taisnību un nemirstību, iet pretī kapam, pretī pīšļiem un pelniem. Vienīgā glābšana no nāves varas ir Kristus nopelnā, Viņa upurī un Viņa Augšāmcelšanās notikumā. Lai saprastu Lieldienu neizmērojami lielo nozīmi cilvēkam, Baznīca ik gadu no jauna atceras, ka caur cilvēka grēku ir nākusi nāve un iznīcība, pīšļi un pelni, sadegšana Dieva dusmībā, bet caur mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu un augšāmcelšanos – nemirstība, mūžīga dzīvība Dieva valstībā.
Tuvojoties Lieldienām, pēdējās divas nedēļās Baznīcas skats pievēršas tieši Kristus pēdējam ceļam uz Jeruzālemi un Golgātu. Šis laiks ir Gavēņa laika pēdējais posms un to dēvē par Ciešanu laiku. Paradums latviešu luterāņu draudzēs par Ciešanu laiku dēvēt visas septiņas nedēļas pirms Lieldienām nav aplams, tomēr gavēnis (un ar to saistītā grēku nožēla), kas ir svarīgs elements ceļā uz Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās piemiņu, būtu izceļams īpaši. Tātad – Gavēņa laiks sākas ar Pelnu trešdienu, bet mūsu Kunga un Pestītāja Ciešanu laiks sākas divas nedēļas pirms Lieldienām – Judica svētdienā.
Līdzās mērenībai, kas izpaužas ēšanas ierobežošanā, gavēšanā un lūgšanās, baznīcas locekļi Gavēņa un Ciešanu laikā ietur mērenību arī liturģijā – šajā laikā nav priecīgās Evaņģēlija lasījuma sagaidīšanas ar Aleluja, tāpat neatskan Eņģeļu himna «Gods Dievam augstībā». Sākot no Judica svētdienas, apklust arī doksoloģija «Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam…». Zaļajā Ceturtdienā par godu Jaunās Derības Sakramenta iedibināšanai vienīgo reizi Gavēņa laikā atskan «Gods Dievam augstībā», tiek zvanīti zvani, bet pēc tam apklust jebkādi mūzikas instrumenti (arī ērģeles), lai atkal atsāktu skanēt tikai svinīgajā Lieldienu Rītā (naktī) pie tā paša «Gods Dievam augstībā» dziedājuma.
Vilis Kolms, Lutera Akadēmijas docents
Adventa laikā
Adventa laiks, kurā mēs gatavojamies Kristus piedzimšanas svētkiem, tiešā nozīme ir «gaidīšanas laiks». Un ir vērts sev pajautāt – gaidīšanas uz ko?
Diezin vai tas ir domāts tikai kā laiks, kurā gaidīt svētkus, sagatavoties to svinēšanai – jo Baznīcas gadā taču ir arī citi, ne mazāk nozīmīgi svētki, kuriem šāds sagatavošanās posms nav paredzēts. Pavisam nejēdzīgi izklausās apgalvojums, ka mēs gaidām uz Kristus piedzimšanu (kā dziesmā, kurā «katru gad` no jauna Kristus bērniņš nāk»). Kristus ir piedzimis vienu reizi pasaules vēsturē un otrreiz nedzims. Bet tas, ka Adventā mēs tiešām gaidām uz Kristus nākšanu, gan ir neapšaubāmi – jo mēs ticam, ka Viņš tiešām nāks vēlreiz. Tādēļ, gatavojoties Kristus dzimšanas svētkiem, kuros mēs svinam un godinām Pestītāja piedzimšanu Betlēmē, mēs arī gaidām uz Viņa otro atnākšanu.
Tādēļ Adventa laiks ir būtiski saistīts ar eshatoloģijas jautājumiem, jautājumiem par pēdējām lietām.
Svētie raksti mums apliecina un luteriskā teoloģija māca, ka Tēva noteiktā stundā Kristus redzamā veidā vienlaikus parādīsies visiem cilvēkiem dievišķā godībā, Savu eņģeļu pavadīts, lai tiesātu «visas tautas» – gan dzīvos, gan mirušos, pēdējos pēc viņu augšāmcelšanās, lai mestu ļaundarus mūžīgās elles liesmās un vestu svētos mūžīgā godībā.
Kristus atnākšana godībā ir saistīta ar mirušo augšāmcelšanās notikumu, pasaules beigām un pēdējo tiesu. Par debesīm un zemi, kuru iesākumā radīja Dievs, Sv. Raksti māca, ka tās «zudīs» (Lk.21:33; Ebr.1: 10,12) vai «pārveidosies» (Ps. 102:26-28), jo Viņš ir mūžīgs, bet tie – mirstīgi.
Paradoksāli, bet tieši Adventa laikā, kad mēs vairāk nekā citkārt esam aicināti pavērst savu skatu no pasaules, kas paiet, uz Kristu, kurš nāk, mēs vēl vairāk nekā citkārt iegrimstam sadzīviskā rosībā un sentimentālās apcerēs – tieši tādās lietās, kas pāriet un beidzas. Un nevajag sev glaimot, ka mūsu kristīgā rosīšanās ar kaut ko ļoti būtisku atšķirtos no sekulārās rosīšanās. Jāņa Atklāsmes grāmatā Dievs saka: «Es zinu tavus darbus un pūles... Bet man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību.» Advents nav ne sadzīvisku rūpju, ne sentimentālu apceru laiks. Tas būtībā ir ļoti skarbs laiks, kuru mēs kā draudze izdzīvojam Kristus nākšanas gaismā un tuvumā.
Rīgas Kristus draudzes mācītājs Agris Sutra