Mums ir Arhibīskaps un Sv. Meinardam – mantinieks!
20. jūnijs, 2025 pl. 3:22,
Nav komentāru
Mums ir Arhibīskaps un Sv. Meinardam – mantinieks!
Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amtam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Kad pirms dažiem gadiem sāku just, ka amata pienākumus vienam nest kļūst par grūtu, es sāku lūkoties pēc palīgbīskapa. Brāļu starpā es meklēju to, kurā līdzsvarotos dāvanu kopums, kas vislabāk ļauj pildīt amatu, kuru īstenībā tikai es pazīstu. Mana izvēle apstājās pie Vecās Sv. Ģertrūdes mācītāja, Rīgas prāvesta Rinalda Granta. Kapitula sēdēs, karstākajās debatēs es parasti gaidīju, lai viņš runā pirms manis. Gandrīz katru reizi Rinalds pateica to, ko būtu teicis es, vai vēl labāk. Es novērtēju viņa mierīgo stāju, spēju ielūkoties būtībā un skaidri formulēt prātīgus, garīgi pamatotus spriedumus. Viņš dzīvo ar stratēģisku baznīcas redzējumu un labi “pārredz laukumu”. Mani piesaistīja arī Rinalda labvēlīgā, cieņas pilnā attieksme pret kolēģiem, smaids un humors īstajā brīdī.
Lai gan es esmu Lutera akadēmijas rektors, tieši Rinalds izvadīja akadēmiju cauri sarežģītajam pārakreditācijas procesam. Viņš labi pārzina Pastorālās vadības institūtu, mācītāju tālākizglītības plānus, Alfa kursus, laulāto kursus un teju katru garīguma novirzienu mūsu baznīcā. Viegli un dabiski viņš uzņēmās to, kas nebija mana stiprā puse – apmeklēt draudzes, piedalīties iecirkņu koventos, runāt ar mācītājiem, rūpēties par jaunordinētajiem un viņu ģimenēm. Reizēm mani pārsteidza, cik daudz viņš zina par diecēzes mācītāju mājas apstākļiem, priekiem un raizēm. Kā savu palīgbīskapu es Rinaldu centos ievadīt visā, kas man jādara, un iepazīstināju ar sadarbības partneriem Latvijā un ārzemēs. Priecājos, cik dabiski un pārliecinoši viņš runā ar bīskapiem, rektoriem, politiķiem un diplomātiem. 30. sinodes priekšā viņš stājās pilnīgi sagatavots amatam, uz kuru kandidēja.
Ikšķiles Prāvestu Dzintaru Laugali es pazīstu varbūt pat ilgāk. Viņu ieraugot, kļūst gaiši ap sirdi un gribas smaidīt. Dzintars savaldzina ar atbruņojošu vaļsirdību, vienkāršību un personības siltumu. Viņš spēj nostāties stingri un izteikt aizrādījumu, taču tā, lai neievainotu. Viņš necenšas izcelties, bet pārliecina ar zināšanām, pieredzi, uzticamību un apbrīnojamu strādīgumu. Kā ilggadējs Draudžu lietu daļas vadītājs un Bīskapu kolēģijas sekretārs viņš mūsu baznīcu pazīst dziļi, vispusīgi un pamatīgi. Kad rodas kāds jautājums par baznīcas satversmi, noteikumiem vai par to, kas notika, teiksim, pirms divdesmit gadiem, visas acis vēršas uz Dzintaru, un parasti viņš zina atbildi. Viņam vienmēr ir gatava Excel tabula vai PowerPoint prezentācija. No mums trim Dzintars droši vien ir lielākais grāmatu lasītājs un baznīcas vēsturnieks. Viņš ir tik labs prāvests, kādu vien bīskaps vai iecirknis var vēlēties. Līdz šim es uz viņu vairāk balstījos kā uz palīgu. Nezinu, kā es šos gadus bez viņa būtu izticis. Taču, septiņos kandidēšanas mēnešos, Dzintars arvien vairāk atplauka vadītāja lomai. Mums bija svarīgi to ieraudzīt.
No izraudzīšanas ceļa ir palicis prieks par sarunām. Abus brāļus rūpīgi noklaušināja un pārbaudīja vispirms bīskapu nominācijas komisija, pēc tam Rīgas arhidiecēzes kapituls un sapulce, pēc tam Liepājas un Daugavpils diecēžu sapulces, bīskapu kolēģija, LELB kapituls un Mācītāju konference. Abus atzina par piemērotiem kandidātiem, lai virzītu viņus uz vēlēšanām. Arī sinodē viņi, iespēju robežās, atbildēja uz vairāk nekā 60 jautājumiem. Lai gan vienā no viņiem ir spilgtāk izteikta meklētāja interese un otrā – pamatu sargātāja dāvana, tomēr neradās šaubas par viņu uzticību Kristum, Svētajiem Rakstiem un mūsu baznīcai, un par viņu apņēmību kalpot atbilstoši Luteriskajām ticības apliecībām.
30. sinode atstāja dvēselē prieku par to, ka vairāk nekā trīs simti cilvēku sapulcējās Rīgas Sv. Marijas Domā nevis, lai politiski cīnītos, bet lai sarunātos, klausītos, jautātu, noskaidrotu, lūgtu un, galvenais – sadzirdētu Dieva gribu. Pirms balsojuma sinode piesauca Svētā Gara vadību un brīdi gaidīja klusumā: “Runā, Kungs! Tavs kalps klausās.”
Ir prieks, ka šajās vēlēšanās baznīcas pārstāvji balsoja “PAR”.
PAR bīskapu Rinaldu bija 161 sinodes dalībnieks.
PAR prāvestu Dzintaru bija 152 sinodes dalībnieki.
PRET abiem balsoja pieci sinodāļi.
Viņi visi ir PAR labu nākotni mūsu baznīcai mīļā Dieva gādībā.
Kad pienāca rezultātu paziņošanas brīdis, galvenais balsu skaitītājs, mācītājs Aivars Gusevs paziņoja par lielu prieku, kas tūlīt notiks visiem cilvēkiem, taču vēl brīdi pamocīja sinodāļus ar dramatiskām pauzēm. Un tad – ovācijas un aplausi! Mūsu baznīcai ir jauns Arhibīskaps un Svētā Meinarda katedras mantinieks! Sinodes noslēguma dievkalpojumā “Sanctus” jeb “Svēts ir!” skanēja tā, kā es vēl nekad nebiju dzirdējis – it kā mums būtu pievienojies serafu koris.
Ilgais, gaidu pilnais un savā ziņā nežēlīgais izraudzīšanas laiks ir noslēdzīes. Ar tik izciliem kandidātiem sinode nevarēja izdarīt sliktu izvēli. Lūgsim, lai viņiem abiem miers, prieks un Dieva svētība! Būs citādi, bet būs labi!
Jānis Vanags