20. jūnijs, 2025 pl. 3:08,
Nav komentāru
Tas bija finansiāli ļoti grūti laiks. Man nebija naudas. Pēdējo naudu es iedevu bērniem skolas pusdienām un no visas sirds lūdzu Dievu pēc palīdzības. Es ticēju, ka Dievs par mums parūpēsies. Braucot mājās no skolas, automašīnai beidzās degviela. Es iedevu savai meitai naudas maku un teicu, lai viņa to pārskata, varbūt tomēr kādu kapeiku izdosies atrast, lai mēs tiekam līdz mājām. Bet es jau zināju - naudas tur nav. Pēc kāda brīža viņa izcēla 3 banknotes un vaicāja, vai mēs varētu tās izmantot. Es jutu, kā manī ieplūst miers un milzīga pateicība, jo zināju, ka Dievs par mani parūpējās.
Mans jaunākais dēls lūdzās, vai šovakar mēs varētu pasūtīt picu. Man sirds sāpēja zinot, ka mēs to nevaram. Es teicu, ka mēģināšu nopelnīt kādu naudiņu, lai nedēļas nogalē mēs paši to varētu uzcept.
Bet meita teica, ka ja nu brālis to ļoti, ļoti gribot, viņam to vajadzētu lūgt Dievam, jo Viņš to varot atļauties.
Mans dēls ar visu savu ticību, kāda piemīt maziem bērniem, aizvēris actiņas skaļi lūdza.
Es apskaudu viņa vienkāršo un patieso ticību. Tas lika man aizdomāties, kurā brīdī es pazaudēju savējo?
Lūgšanas laikā viņš atcerējās par tualetes papīru, kuru mēs arī nevarējām atļauties. Un pievienoja to vēl klāt lūgšanai.
Mana meita pārmeta, ka brālim neesot pieklājība pret Dievu. Bet mans mazais puika tikai pajautāja: “Mammu, kā tu domā, Dievs lieto tualetes papīru?”
Atgriežoties mājās mēs visi devāmes savās gaitās. Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans. Abi jaunākie, no maniem četriem bērniem, steidza atvērt durvis.
"Pica ir klāt!" Sauca mans dēliņš. "Dievs atsūtija mums eņģeli, lai iedotu picu!"
Samulsusi es steidzu atrisināt situāciju. Bija vairāk kā skaidrs, ka piegādātājs ir kļūdījies ar adresi. Es paskaidroju, ka mēs neesam pasūtījuši picu.
"Tieši tā, kundze!" Atbildēja kurjers. "Kāds piezvanīja un apmaksāja picas piegādi uz šo adresi".
Es stāvēju ar pavērtu muti, turot rokās 4 lielas picas kastes.
"Redzi, mamm! Es teicu, ka Dievs atsūtīja eņģeli." Noteica mans mazais puika un steidzās baudīt picu.
Atlikušo vakara daļu es pavadīju apcerot to, cik svarīgi bija tas, kas ar mums šodien bija noticis. Es sapratu, ka bērna nesatricināmā ticība ir tas, kas man bija jāatrod un pie kā jāturas.
Kamēr es tā domāju, mans dēls no garāžas sauca: "Mamm, paskaties ko es atradu!"
Tā bija kāda neizpakota kaste no mūsu pārvakšanās laika un tajā atradās... tualetes papīrs.
Es sēdēju garāžā uz grīdas un raudāju pateicībā par Dieva rūpēm un mīlestību.
Šajā dienā es iemācījos “vienkārši ticēt” neatkarīgi no tā, kāda izskatās dzīve. Dievs ir labs un Viņš sūta eņģeļus, lai sagādātu mums picu.
-Mišela M. Vašama
Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. (Mat.18:2-3)