Ceļodams pa Krieviju, Ļevs Tolstojs satika kādu ubagu. Gribēdams tam ko dot, viņš apstājās, bet, izkratījis visas kabatas, saprata, ka nekā nav. Viņš pieliecās, apkampa ubagu un teica: "Piedod man, brāl, bet visu naudu esmu izdāvājis jau citiem ubagiem. Šodien man nav, ko tev dot." Ubaga drūmā seja kļuva gaišāka, acīs parādījās asaras, un viņš atbildēja: "Tu man devi ļoti daudz, apskaudams mani un nosaukdams par brāli."

/Autors nezināms/   

Nauda mūsu dzīvē ne vienmēr ir nozīmīga, tas ir tikai instruments, ar kuras palīdzību mēs īstenojam lietas. Lielāka nozīme ir mūsu attieksmei, mūsu vārdiem. Nepaiet garām, apstāties, ieklausīties, uzrunāt un nebūt vienaldzīgam. Ir daudzas situācijas kur naudai nav izškirošs solis, kur lielāka nozīme parādīt mīlestību uzklausot, apkampjot un nenosodot.

Es savā dzīvē esmu daudz strādājusi uzkopjot mājas cilvēkiem kuri ir turīgi. Vienu dienu atbraucot uz savu objektu, sastapu samnieku kura vaigs bija noskumis. Tas visu dienu pavadija staigājot halātā un nervozi kaut ko meklēja....Man tas nelikās, kā ikdienišķs ieradums un normāla uzvedība šim cilvēkam. Protams, ka katram var būt diena, kad kaut kas noiet greizi, bet izlēmu pieet un apjautāties. Mūsu diena izvērtās vairāk par sarunu dienu, nevis manu darba dienu. Ir pagājuši nu jau 13 gadi, kā pazīstu šo cilvēku un tikai nesen viņš ir atklājis, ka tā bija diena, kad viņš gribējis darīt sev galu!

Cilvēks kuram pieder daudz, taču tajā pašā laika nepieder nekas.

Nauda nevar aizvietot cilvēkus un attiecības. Nauda var noteikt tikai statusu sabiedrībā, bet tas nenozīmē, ka tev esot sabiedrībā būs kāds, kas tevi sapratīs un uzklausīs, jo katrs ar kuru tu runā ir tavs konkurents vai skauģis.

Katram mums ir bijis brīdis, kad ir vajadzīgs, lai mūs uzklausa, lai mums vienkārši dod iespēju izraudāt uz pleca visu kas ir sakrājies.

Bet vai mēs mākam būt tie kas uzklausa bez nosodīšanas?

Vai mākam būt līdzcietīgi?

Vai mākam saskatīt vajadzību pie citiem?

Vai mākam savā steidzīgajā dzīves ritmā pacelt galvu un atraut acis no gadžetiem lai tās vērstu uz augšu?

Dievs mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, bez nosodījuma. Viņš vienmēr uzklausa un dod Savu mierinājumu un risinājumu. Viņš vienmēr pasniegs tev roku, ja tava būs pastiepta Viņa virzienā.

Tāpēc: " Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs."

(*Lūkas 6:36)

Kādam tu vari būt vienīgā Bībele, kuru viņš šobrīd var lasīt.

(Džons Makartūrs)   

                                                                                                                                  - Selga