Kārības
20. jūnijs, 2025 pl. 3:38,
Nav komentāru
Ir kāds dīvains veids, kā Indijā ķer pērtiķus. Mednieki piesietā kokosriekstā iekša ieliek kādu kārumu un izgrebj tajā pavisam mazu caurumiņu, pa kuru pērtiķis var iebāzt roku. Būtība ir tāda, ka tad, kad pērtiķis satver kārumu, viņš roku vairs nevar izvilkt. Tā nav nekāda maģija. Pērtiķis vienkārši šo kārumu tur savā dūrē un nespēj to atlaist, bet dūre ir pārāk liela, lai to izvilktu caur šauro caurumu. Ar mums var būt līdzīgi. Mēs varam pieķerties kādām lietām tik ļoti, ka nespējām tās atlaist un ienaidniekam, velnam, tā ir īsta uzvara, jo viņš sagūsta mūs tajā, ko nespējam palaist vaļā, ko nespējam uzticēt Dievam.
Kādiem no mums tā ir manta. Nauda, īpašumi, vai sasniegumi, kas mums ir tik mīļi, ka esam savu sirdi tajos ieslodzījuši. Bet dzīve kļūst auksta tam, kurš savu sirdi iesloga īpašumā.
Ir jau vēl arī citas lietas, piemēram, veselība. Kādi no mums tik ļoti tai ir pieķērušies, ka tā kļūst gluži vai pielūgta. Mēs aizmirstam, kā garšo ēdiens un brīvība. Bailes no novecošanas, vai slimības tik ļoti pārņem prātu, ka patiesībā tas pārņem arī visu brīvo laiku. Šī ciešā turēšanās pie veselības pāraug krampjainā centībā, kas tā vietā, lai piepildītu ar prieku, piepilda mūs ar bailēm.
Un ienaidniekam jau to vien vajag. Viņš jau neķer mūs ar slazdiem, kas nestrādā. Viņš ķer ar to ēsmu, kas tieši mums ir vājā vieta. Viņš nav muļķis, tāpēc mums ir jābūt gana gudriem, lai ienaidnieka nodomus saprastu un neļautu tiem mūs sagūstīt, kā tādus pērtiķus.
Vēl kādiem no mums tas var būt otrs cilvēks. Mēs tik ļoti varam pieķerties kādam, ka nespējam dzīvot paši savu dzīvi. Bieži pat neapzinoties, ļaujam otram noteikt mūsu dzīvi, aizmirstot, kas esam un kā saprotam paši savu dzīvi.
Ja es esmu palaidis otru vaļā, ja esmu ielicis savas attiecības Dieva rokās, tad un tikai tad es varu patiesi otru iepazīt, un ieraudzīt kā dāvanu. Es varu iepazīt otra talantus un personību, necenšoties viņu pārveidot.
"Un tad otrs var kļūt par manu iekšējo pavadoni, kurš mani ieved saskarsmē ar visām manām apslēptajām spējām un talantiem, lai varu darboties un uzplaukt." (Anselms Grīns)
Bet tas var būt arī mūsu "es", mūsu ego. Kas neļauj piedot, neļauj tuvoties otram, neļauj piedzīvot to brīvību un dzīvību, ko Dievs jau sākotnēji paredzējis cilvēkam. Tam līdzi nāk lepnums un arī žēlums par sevi. Jēzus teica, ka tam, kurš grib Viņam sekot ir jāaizliedz pašam sevi. (Marka 8:34) Un to ir visgrūtāk izdarīt. Tā, bieži ir tā dūre, kuru nevaram atlaist un tāpēc beigās paši ciešam.
Kas ir tas "kārums", kas Tevi vilina? Ko Tev ir grūti palaist? Lūdz Dievu pēc palīdzības un ļauj Viņam lēnām atbrīvot Tavu dūri no ienaidnieka lamatām.
Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi. (Jēk.1:14)