Es tevi neatstāšu
21. aug. 2025,
Nav komentāru
Bija reiz kāds zvejnieks vārdā Andrejs, kurš dzīvoja pie ezera. Viņa dzīve bija pilna darba — agri cēlās, devās zvejā, vakarā pārdeva zivis tirgū. Tā pagāja dienas, nedēļas, gadi. Viņš bija pazīstams ciemā kā strādīgs, bet arī noslēgts un vienmēr noguris cilvēks.
Reiz, kad viņam bija īpaši slikta diena un tīklos bija tikai pāris sīkas zivtiņas, viņš skaļi izsaucās uz ezera vidus:
— Kur Tu esi, Dievs? Es daru visu, bet Tu mani esi aizmirsis!
Tajā brīdī viņš pamanīja kaut ko neparastu — ezerā peldēja laiva bez cilvēka. Viņš pieairēja tuvāk un ieraudzīja, ka laiva ir tukša, bet tajā bija pilns ar zivīm. Domas sāka mutuļot viņa galvā — vai tas ir Dieva brīnums? Vai jāņem šīs zivis?
Viņš ilgi sēdēja līdzās šai laivai, skatoties uz ezeru. Beigās viņš atstāja zivis un laivu neskartas, saprotot, ka šis pārbaudījums bija paredzēts viņa sirdij, nevis vēderam. Tajā vakarā viņš pirmo reizi dzīvē atnāca mājās tukšām rokām — bet ar pilnu sirdi. Viņš zināja, ka Dievs viņu redz. Un vēl svarīgāk — viņš saprata, ka nevis laupījums padara dienu vērtīgu, bet tas, kāds tu kļūsti, ejot cauri tukšumam.
No tās dienas viņš sāka katru rītu ar lūgšanu. Nevis lūdzot pēc zivīm, bet lūdzot kļūt par cilvēku, kas uzticas Dievam, pat ja tīkli ir tukši.
Bībeles pants:
„Pavēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs”
(Psalmi 37:5)
Dievs dažkārt neiedod pilnus tīklus, lai piepildītu tukšas sirdis. Pat tukša laiva var nest dziļu mācību.
Bībeles pants: "Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu” (Jozua 1:5)
Dievs nekad mūs nav atstājis, pat tad, kad mums ir licies, ka Viņš ir tik tālu, ka Viņš mūs nedzird. Taču Viņš ir nemainīgs Savos solījumos. Tie esam mēs, kas attālinamies, tie esam mēs kuri nedzird un esam koncentrējušies uz savām problēmām, mēģinot tās atrisināt paši.
Dažreiz Dievs neatrisina problēmu vai nemaina situāciju uzreiz, jo Viņš vēlas mainīt tavu sirdi caur šo situāciju.
"Jebšu es arī staigāju tumšā ielejā, taču ļaunuma nebīstos, jo Tu esi pie manis, Tava gana vēzda un Tavs gana zizlis mani iepriecina." (Psalmi 23:4 RT65)
Dievs katru dienu dod tev kā dāvanu pilnu ar saturu par kuru tev ir jāpateicās!
Jo:
Dieva apsolījums spīd pāri mūsu problēmām!
[Korija Ten Būma]
Selga Kozlovska
21. aug. 2025,
Nav komentāru
DIENAS LASĪJUMS:
"Viņš, iedams gar Galilejas jūru, ieraudzīja Sīmani un viņa brāli Andreju tīklus jūrā metam; viņi bija zvejnieki. Un Jēzus viņiem sacīja: “Nāciet, sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!” Un tūlīt tie atstāja tīklus un Viņam sekoja. Pagājis mazliet tālāk, Viņš ieraudzīja Jēkabu, Zebedeja dēlu, un viņa brāli Jāni; tie laivā tīklus lāpīja. Un Viņš tos tūlīt aicināja. Un, tie savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, aizgāja Viņam līdzi." (Mk. 1:16-20)
PĀRDOMAS:
Mēs, iespējams, kādreiz esam dzirdējuši frāzi: “ieaiciniet Dievu savā sirdī.” Skan skaisti. Skan kā patiešām dziļi dievbijīga un vērtīga doma. Tas taču būtu tik labi un svētīgi, ja cilvēks varētu likt Dievam mājot savā sirdī. Vai ne? Taču uzreiz rodas jautājums: “Kā? Kā lai to izdara, kā tas var notikt? Kā lai es ieaicinu un kā lai es pārliecinos, ka Dievs patiešām ir manī ienācis?” Tā teikums, kas iecerēts kā uzticības un dievbijības apliecinājums, kļūst par vislielāko šaubu un nedrošības avotu. Dievu ieaicināt cilvēka dzīvē nevar. Pie tam – vairāku iemeslu dēļ.
Dievs nav jāpierunā, lai Viņš ienāk cilvēkā. Tieši pretēji, šodienas Evaņģēlija teksts vēsta, ka Dievs caur Jēzu pats nāk pie cilvēkiem tieši tāpēc, lai iemājotu ikvienā no mums. Jēzus pats izvēlas un aicina savus mācekļus. Ar to Viņš atšķiras no visiem to laiku rabīniem, rakstu mācītājiem un daudziem “skolotājiem” arī mūsdienās. Līdz Kristum mācekļi bija tie, kas uzmeklēja kādu slavenu mācītāju, lai viņā klausītos un no viņa mācītos. Tāds bija cilvēku pašu nodoms un izvēle, jo tāds domāšanas veids saskan ar cilvēka vēlēšanos paturēt savu pašapziņu, kas ir aktuāli vēl šodien: es esmu tas, kurš ir izvēlējies kam un kā sekot, kā un ko darīt, kurā klausīties un mācīties, jo tas konkrētais mācītājs vai skolotājs stāsta to, kas man patīk – es un neviens cits. Taču patiesībā Jēzus pats mūs uzmeklē un izraugās savus mācekļus, nosaka un gādā par mūsu dzīvi, lai mums nekā netrūktu.
Dievs saka: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis.” (Jņ. 15:16) Tas attiecas gan uz mūsu dzīvi kopumā, gan uz Dieva aicinājumu sekot Viņam un būt par Viņa bērniem. Nevis cilvēks meklē Dievu, bet Dievs atrod cilvēku, lai, līdzīgi mācekļiem toreiz, arī šodien Jēzus izvestu mūs ārā no mūsu laicīgo domu šaurības, lai varam paskatīties uz savu dzīvi un uz mums pašiem no Dieva skatījuma – uz to, cik liela ir mūsu vērtība Dieva acīs, par spīti mūsu tieksmei grēkot, ka arī mums Viņš saka: “Nāciet, sekojiet Man, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem!”
Vieni zvejoja “un tūlīt tie atstāja tīklus” un Jēzum sekoja. Citi lāpīja tīklus “un, tie savu tēvu Zebedeju ar algādžiem laivā atstājuši,” aizgāja Jēzum līdzi. Kāpēc? Jo viņi sadzirdēja Jēzus aicinājumā to, cik liela ir Dieva mīlestība uz viņiem. Jēzū mācekļi sadzirdēja kaut ko daudz vērtīgāku kā tikai visu mūžu nodzīvot ikdienībā un rutīnā. Tas, ka mūs aicina Dievs, ir vislielākā prieka un drošības avots – Viņa Vārds, nevis cilvēku pašu svārstīgās domas un izgudrotie vārdi. Ja Dievs mūs ir aicinājis, tad mēs varam būt droši par savu dzīvi, jo pats Kristus kļūst par mūsu dzīvi, lai darītu mūs par Viņa mācekļiem un cilvēku zvejniekiem.
Ir trīs lietas, kas mūs pārliecina, ka Dievs ir ienācis mūsos un ka Svētajā Garā Viņš dzīvo mūsos. Vispirms – tas notiek ikreiz, kad mēs dzirdam vai lasām Svētos Rakstus. Apustulis Pāvils raksta: “Ticība nāk no sludināšanas.” Tas nozīmē, ka ticība nav kaut kāds cilvēka stāvoklis “pats par sevi”. Ticība nevar būt uz kaut ko, pats nezinu uz ko. Ticēt var tikai kaut kam konkrētam. Ja mēs runājam par ticību Dieva Vārdam, tad tā ir iespējama tikai tad un tur, kur Dieva Vārds tiek lasīts un uzklausīts – piemēram, dievkalpojumos. Tas ir vienkāršākais un pieejamākais veids, kādā Dievs un Viņa Vārds ienāk mūsos.
Bez tā Dievs ir devis vēl divas redzamas zīmes Savai ienākšanai, lai mēs par to varētu būt pilnīgi droši un pārliecināti. Pirmā zīme ir cilvēka Kristība. Šis notikums ir kristīgās dzīves pamats. Kristības brīdī Dieva Vārds savienojas ar ūdeni, lai mēs ne vien dzirdētu, bet arī redzētu un sajustu Dieva pieskārienu, tekošā ūdens straumē. Mēs esam kristīti Trīsvienīgā Dieva Vārdā un tas nenozīmē tikai skaistu rituālu vien – tā ir redzamā zīme, kas apliecina, ka ar šo brīdi mēs esam kļuvuši par Dieva bērniem un esam Viņa īpašums. Ja mums uzmācas šaubas par sevi, par savu ticību vai cienīgumu, tad ir īstais laiks sev atgādināt – es taču esmu kristīts, es esmu Dieva bērns! Mūsu dzīvais Kungs, kurš dzird mūsu vaidus un redz mūsu asaras, ir sacījis: “Es tevi tavā vārdā esmu saucis, Es tevi esmu atpestījis, tu esi Mans!”
Taču daudzi mēs esam kristīti bērnībā, un cilvēka daba ir tāda, ka tā drīz vien aizmirst, ko Dievs ir darījis, un atkal sāk šaubīties. Tāpēc ir vēl otra redzamā zīme Dieva ienākšanai cilvēkā – Svētais Vakarēdiens. Zīme, kuru mēs varam saņemt un lietot, cik vien bieži tas ir nepieciešams. Dodot maizi un vīnu saviem mācekļiem, Jēzus saka: “Šī IR Mana miesa un šīs IR Manas asinis.” Proti, Vakarēdienā mēs saņemam pašu Jēzu. Lūk, tas ir brīdis, kad Jēzus patiešām fiziski ienāk cilvēkā, mūsu būtībā, ne tikai sirdīs.
Visādas runas par nepieciešamību Jēzu “ieaicināt savā sirdī” ir radušās no tā, ka Svētais Vakarēdiens tiek aizmirsts un tiek aizmirsts par to, ka cilvēka sirds dziļumos valda tumsas rēgi un ļaunums. Taču saņemot Svēto Vakarēdienu, Jēzus ienāk mūsu būtībā un Viņš pārmaina mūsu sirdis no iekšienes. Viņš dod citas sirdis – Viņš pārveido tās no akmens uz miesas sirdīm. Tādā veidā mēs pārliecināmies par Jēzus apsolījumu: “katru reizi, kad jūs no šī biķera dzersiet un no šīs maizes ēdīsiet, jūs saņemsiet Manu miesu un asinis.” Ticēt nozīmē paļauties, ka Kristus dara to, ko Viņš ir solījis, un katrā dievkalpojumā mēs pārliecināmies, ka Viņš šos Savus vārdus piepilda.
Dievs mums ir devis Savus apsolījumus un padarījis mūsu pestīšanas ceļu tik vienkāršu un neatkarīgu no kādām cilvēka personīgām īpašībām, lai Dievu varētu sastapt ikviens cilvēks – arī visvājākais un šaubīgākais, un – lai mēs nestāvētu uz vietas, jautājot sev: “vai un cik daudz es esmu atpestīts,” bet būtu brīvi no visām šaubām un dzīvotu savu dzīvi kopā ar Dievu, tā, kā Viņš to ir vēlējies jau kopš pasaules sākuma – tam Viņš mūs ir radījis, un uz to Viņš mūs nemitīgi aicina.
LŪGŠANA:
Kungs Jēzu, kas, iedams gar Galilejas jūru, aicināji savus pirmos mācekļus Tev sekot, lai darītu viņus par cilvēku zvejniekiem, mēs Tev pateicamies, ka neatstāj mūs vienus mūsu nespēkā, bet caur Kristību esi aicinājis mūs Tavā Valstībā, un caur Savu žēlastību arī mūs esi darījis par cilvēku zvejniekiem. Mēs atzīstam un nožēlojam, ka dažubrīd nelabprāt atsaucamies Tavam aicinājumam sekot Tev ticībā, jo ir tik daudzas citas blakus lietas un apstākļi, kuriem esam ļāvuši sevi sagūstīt. Tāpēc pazemībā lūdzam pēc atpestīšanas un, lai Tavs Svētais Gars, caur Tavu Vārdu un Sakramentiem, dara mūs par uzticīgiem Taviem mācekļiem, un vada uz mūžīgo dzīvību, kur Tu, līdz ar Tēvu un Svēto Garu, dzīvo un valdi, Dievs no mūžības uz mūžību. Āmen.
21. aug. 2025,
Nav komentāru
Vai ar tevi reizēm ir notikušas lietas,par kurām gribas teikt- redz kāda SAGADĪŠANĀS!!!
Ar manīm tā notiek.
Kādu vakaru skatijos Instagram, un biju nosūtijus dažas jaunas ēdienu receptes savai meitai! Pēc laiciņa ieraudziju, ka viņa man atbildējusi,paskatijos un biju pārsteigta! Izrādijās, ka es jaunās receptes biju nosūtijusi ne tikai viņai, bet vēl kādai sievietei, kurai piesekoju un kura pati darbojas kulinārijas jomā! Mēs nebijām pazīstamas līdz šim vakaram!
Visu vēl interesantāku man padarija tas, ka tieši šo cilvēku man ieteica konsultācijai darba jomā! Biju domājusi ko un kā darīt, bet lūk kā sanāca! Mēs iepazināmies, es uzdevu savus jautājumus ,un mēs pasmējāmies par tādu interesantu SAGADĪŠANOS! Bet vai tā tiešām bija sagadīšanās, vai tas bija Dieva darbs, kā Viņš darbojas, mums reizēm nenojaušot?
Ticu, ka mums katram ir tādas situācijas, kuras notiek negaidot, neplānojot, reizēm tikai padomājot. Tie var būt pavisam mazi notikumi ikdienā, cilvēki, kuri pēkšņi ir mūsu dzīvē . Tie var būt gan priecīgi pārsteigumi, gan kaut kas ļoti skumjš, kas var izmanīt dienas gàjumu, notikumus, darbošanos un reizēm pat visu mūsu dzīvi!
Es varu pieņemt, ka tās ir dzīves SAGADĪŠANĀS, uz mirkli izbaudīt tādu kā brīnuma, pārsteiguma sajūtu un neko vairāk arī nedomāt kapēc tā notika. Ja tas ir kas bēdīgs, varu nonākt bēdu ielejā. Vienā vai otrā gadijumā tad notikušais ir kā teicis Einšteins:
“Sagadīšanās ir veids kā Dievs paliek neatklāts! “
Bet ja es ticu Dievam, tad Viņam nav sagadīšanās! Dievs ir visu nolicis manai dzīvei pirms es vispār tiku radīta. Viņš zina katru manu dienu, ko dzīvoju, katru manu soli, zaudējumu, uzvaru. Viņš zina kur un kad man būt, vai kur nebūt, ko darīt vai nedarīt, ar kuru satikties vai nesatikties utt.
Ja es dzīvoju savu dzīvi uzticoties Dievam, man nevar būt SAGADĪŠANĀS! Katra tāda reize atklāj Dieva klātbūtni un darbību manā dzīvē! Tas ir jāierauga !
“….Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.
Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.
Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi,
jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.
Tu esi ap mani no visām pusēm, Tu turi Savu roku pār mani.
Šī atziņa man ir pārāk brīnišķa un pārāk augsta, es nevaru to saprast.
Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga?
Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.
Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā,
tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.
Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj, un par nakti lai kļūst ap mani gaisma,-
tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.
Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.
Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.
Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots. Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.
Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!”
Ps.139:1-17
Dzīve ir kā puzle, kurā neviens gabaliņš nav lieks un tā pat vien gadījies! Vai tas ir gabaliņš no skaidra debesu juma, vai dubļu peļķes. Bez tā bilde nebūs pilnīga!
Lai kur es šodien esmu, ar ko sastapšos, kā jutīšos vai ko darīšu-tā nav sagadīšanās, tas ir Dieva plānā un ar Viņu kopā jāizdzīvo!
Ravita
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Kādā lielā seminārā ar 500 cilvēku dalību lektors iedeva katram balonu. Viņš lūdza to piepūst un uzrakstīt uz tā savu vārdu. Tad visus šos balonus ielika lielā telpā un tika dots 5 minūšu laiks katram atrast savu balonu. Valdīja pilnīgs haoss. Grūstīšanās, meklēšana, balonu plīšana. Pēc piecām minūtēm neviens to nebija atradis. Tad lektors lūdza katram dalībniekam nejauši paņemt balonu un atdot to cilvēkam, kura vārds uz tā bija uzrakstīts. Pēc dažām minūtēm katram bija savs balons.
"Tā tas arī notiek mūsu dzīvē." Piedzīvoto raksturoja lektors. "Mēs visi drudžaini meklējam laimi visapkārt, nemaz nezinot, kas mūs dara laimīgus un kur to laimi var atrast. Bet mūsu laime slēpjas citu cilvēku laimē. Ja tu dosi otram to, kas viņu dara laimīgu arī tu pats atradīsi savu laimi."
Bieži mēs pat nezinām, kas mūs dara laimīgus. Dzīves laikā notiek tik daudz dažādas lietas un tas, kas mūs darīja laimīgus vakar, varbūt nemaz vairs neiepriecina šodien.
Bet, kaut kas paliek nemainīgs, Dievs nekad neatstāj mūs tukšā, kad dodam un iepriecinām citus.
Rainis reiz teica: "Gūt var dodot, gūt var ņemot, dodot gūtais, natņemams."
Tas, labais, ko Tu izdari otram, tā ieprieca, ko dod - to nevar atņemt. Tā paliek kā maza laimes atslēdziņa arī Tev.
Šajā pasaulē, kur katrs domā tikai par sevi, kur egoisms rada tikai ciešanas un postu, kur pats egoists sēžot posta tronī ir dziļi nelaimīgs, laimi var atrast tikai aizliedzot sevi un noliekot otru augstāk. Laime nav tronī, laime ir tur lejā, pie Jēzus kājām, ļaujot Viņam sēdēt manas dzīves tronī un caur manām rokām iepriecināt citus.
Un tas nenozīmē, ka Tu paliec tukšā, tas nozīmē, ka iepazīsti to, kā dzīvē strādā tas, ko Jēzus reiz ir mācijis - ka ar tādu mēru, kādu Tu mērosi, Tev tiks atmērots. Jeb to prieku un laimi, ko dosi citiem Tu saņemsi atpakaļ.
Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.” (Lūk.6:38)
Atceries, ka laimīgākie cilvēki nav tie, kuriem pieder daudz, bet gan tie, kuri daudz dod.
-Horacijs Džeksons Brauns Jr.
Piepildījums
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Kad es biju bērns, atceros, kā sapņoju, ka tad, kad man būs 50 gadi es būšu daudz ko sasniegusi. Būšu apceļojusi pasauli, iespējams, kļuvusi slavena; man būs māja laukos un vasarnīca pie jūras. Dienas es pavadītu gleznojot, bet naktīs risinātu sarežģītu slimību ārstēšanas rēbusus. Tas bērns jau sen ir pieaudzis un nu jau sešdesmitais gads mani ir apciemojis. Es neesmu apceļojusi pasauli, bet ceļoju pa sava novada mazajām ieliņām. Man nav māja pie jūras, bet mans nams ir piepildīts ar ģimeni, kurā patiesi viens otru mīl. Es neesmu atradusi zāles neārstējamām slimībām, bet lepojos, ka savā ģimenē esam spējuši kopīgi pārdzīvot samdzeņu audzēju, karu un tuvinieku zaudējumus.
Esmu pateicīga saviem draugiem, kuri sniedz man īstu prieku - iedrošinot, pieņemot un lolojot.
Esmu svētīta, jo pazīstu Dievu, kurš mani vada un sargā it visos ceļos un piedzīvojumā, kuru saucu par dzīvi. Viņš nav atstājis mani vienu ne mirkli. Un Viņš man palīdz ieraudzīt svētības it visur.
Dienas es pavadu piepildīta, bet naktis - pateicīga.
Man nav tas par ko es sapņoju, bet man ir tas, kas man ir vajadzīgs.
-Autors nezināms
Katram no mums ir kāds sapnis, ko vēlamies piepildīt. Kāds vēlas apceļot pasauli, kādam bērniņš var būt sapnis, bet kāds, varbūt, vēlas ko nozīmīgu paveikt. Sapņi ir labi, tie virza mūs uz kādu mērķi un liek darboties.
Šodien aicinu Tevi padomāt par to, kas ar Tevi notiek, ja kāds no šiem sapņiem tomēr nepiepildās?
Vai Tu atrodi piepildījumu arī tad, ja lietas nenotiek kā cerēts?
Vai proti saredzēt skaisto sev apkārt arī tad, ja nesaņem to, ko gribēji?
Vai spēj priecāties un novērtēt to, ko Dievs Tev ir devis pat, ja tas nesakrīt ar Taviem plāniem?
Šeit nav pareizās un nepareizās atbildes. Te ir tikai godīga atbilde sev.
Ja jūti savā sirdī rūgtumu, vilšanos, skumjas, vai pat dumas par kaut ko, kas nav izdevies, Tu vienmēr vari lūgt Dievam palīdzību. Lūgt, lai Viņš palīdz Tev pārdzīvot šīs emocijas un palīdz nepalaist garām tās svētības, kuras Viņš Tev ir sagatavojis.
Ir skumji, ja dzīvojam dzīvi nožēlā par nenotikušo; par nepiepildītiem sapņiem un neīstenotām cerībām. Ir skumji, ja neprotam novērtēt to, ko Dievs mums dod, tikai tāpēc, ka tas nav tas, ko esam gribējuši. Un dienas beigās jau cietēji esam mēs paši.
Mūsu pamata problēma ir tā, ka mēs meklējam piepildījumu savos sapņos, nevis Dievā.
Jo patiesībā jau Dievs dod mums visu, kas nepieciešams, tikai mēs neprotam to novērtēt.
Ja vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu un ja nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem, un arī tīrumi nesniedz nekādu barību, ja sīklopi būtu izzuduši no aplokiem un kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa, tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! (Hab.3:17-18)
Kārības
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Ir kāds dīvains veids, kā Indijā ķer pērtiķus. Mednieki piesietā kokosriekstā iekša ieliek kādu kārumu un izgrebj tajā pavisam mazu caurumiņu, pa kuru pērtiķis var iebāzt roku. Būtība ir tāda, ka tad, kad pērtiķis satver kārumu, viņš roku vairs nevar izvilkt. Tā nav nekāda maģija. Pērtiķis vienkārši šo kārumu tur savā dūrē un nespēj to atlaist, bet dūre ir pārāk liela, lai to izvilktu caur šauro caurumu. Ar mums var būt līdzīgi. Mēs varam pieķerties kādām lietām tik ļoti, ka nespējām tās atlaist un ienaidniekam, velnam, tā ir īsta uzvara, jo viņš sagūsta mūs tajā, ko nespējam palaist vaļā, ko nespējam uzticēt Dievam.
Kādiem no mums tā ir manta. Nauda, īpašumi, vai sasniegumi, kas mums ir tik mīļi, ka esam savu sirdi tajos ieslodzījuši. Bet dzīve kļūst auksta tam, kurš savu sirdi iesloga īpašumā.
Ir jau vēl arī citas lietas, piemēram, veselība. Kādi no mums tik ļoti tai ir pieķērušies, ka tā kļūst gluži vai pielūgta. Mēs aizmirstam, kā garšo ēdiens un brīvība. Bailes no novecošanas, vai slimības tik ļoti pārņem prātu, ka patiesībā tas pārņem arī visu brīvo laiku. Šī ciešā turēšanās pie veselības pāraug krampjainā centībā, kas tā vietā, lai piepildītu ar prieku, piepilda mūs ar bailēm.
Un ienaidniekam jau to vien vajag. Viņš jau neķer mūs ar slazdiem, kas nestrādā. Viņš ķer ar to ēsmu, kas tieši mums ir vājā vieta. Viņš nav muļķis, tāpēc mums ir jābūt gana gudriem, lai ienaidnieka nodomus saprastu un neļautu tiem mūs sagūstīt, kā tādus pērtiķus.
Vēl kādiem no mums tas var būt otrs cilvēks. Mēs tik ļoti varam pieķerties kādam, ka nespējam dzīvot paši savu dzīvi. Bieži pat neapzinoties, ļaujam otram noteikt mūsu dzīvi, aizmirstot, kas esam un kā saprotam paši savu dzīvi.
Ja es esmu palaidis otru vaļā, ja esmu ielicis savas attiecības Dieva rokās, tad un tikai tad es varu patiesi otru iepazīt, un ieraudzīt kā dāvanu. Es varu iepazīt otra talantus un personību, necenšoties viņu pārveidot.
"Un tad otrs var kļūt par manu iekšējo pavadoni, kurš mani ieved saskarsmē ar visām manām apslēptajām spējām un talantiem, lai varu darboties un uzplaukt." (Anselms Grīns)
Bet tas var būt arī mūsu "es", mūsu ego. Kas neļauj piedot, neļauj tuvoties otram, neļauj piedzīvot to brīvību un dzīvību, ko Dievs jau sākotnēji paredzējis cilvēkam. Tam līdzi nāk lepnums un arī žēlums par sevi. Jēzus teica, ka tam, kurš grib Viņam sekot ir jāaizliedz pašam sevi. (Marka 8:34) Un to ir visgrūtāk izdarīt. Tā, bieži ir tā dūre, kuru nevaram atlaist un tāpēc beigās paši ciešam.
Kas ir tas "kārums", kas Tevi vilina? Ko Tev ir grūti palaist? Lūdz Dievu pēc palīdzības un ļauj Viņam lēnām atbrīvot Tavu dūri no ienaidnieka lamatām.
Bet ikvienu kārdina viņa paša iekāres, kas to ar ēsmu pievilina un velk sev līdzi. (Jēk.1:14)
Dievs var
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Pamodies no rīta, mazais Gustavs nolēma pagatavot saviem vecākiem pankūkas. Viņš atrada lielu bļodu un karoti, pievilka krēslu pie galda, atvēra skapīti, izvilka smago miltu burku un protams, nejauši izbēra daļu miltus uz grīdas. Tad viņš tos centās ar rokām iebērt atpakaļ bļodā. Pēc tam, paņēmis pienu, viņš lēja to bļodā, bet, ak vai, daļa piena nolija uz galda. Piebēris nedaudz cukura, viņš visu mēģināja samaisīt. Protams, ka mīkla nesanāca tāda, kādu viņš bija iecerējis. Nosmērējies ar miltiem un mīklu, viņš meklēja pannu, bet nejauši uzsita ar roku pa olu kastīti. Visas olas nokrita uz grīdas. Gustavs gribēja paņemt salveti, lai sakoptu visu jucekli, bet tajā brīdī paslīdēja uz nokritušajām olām un pats nokrita uz grīdas. Tikai tad viņš ieraudzīja, ka pie durvīm stāv tētis.
Gustava acīs ieplūda lielas asaras. Viņš tikai vēlējās uztaisīt pārsteigumu vecākiem, bet rezultātā viss aizgāja pavisam greizi.
Zēns bija pārliecināts, ka viņu tagad sagaida rājiens, vai varbūt pat sods.
Bet tētis viņu tikai vēroja. Un tad, ejot cauri visai nekārtībai, viņš pacēla raudošo dēlu rokās, apskāva viņu un samīļoja, absolūti nesatraucoties par to, ka pats palika netīrs.
Tieši tā Dievs ar mums rīkojas. Mēs cenšamies dzīvē darīt kaut ko labu, bet tas bieži pārvēršas nekārtībā, juceklī, haosā, ko nespējam vairs ne savākt, ne kontrolēt.
Es nezinu, kāds šodien izskatās Tavs juceklis. Iespējams, tā ir vienkārši trauku kaudze izlietnē. Bet varbūt Tava māja ir pilna ar bērniem, aiz kuriem katru sekundi ir jāvāc.
Tā var būt arī Tava laulība, kas vairāk atgādina vilciena avāriju, nevis mierīgu oāzi. Vai arī sabojāta draudzība, vai vienkārši sabojāta diena. Iespējams tā ir visa Tava dzīve, kas ir saplaisājusi, vai plīst pa vīlēm.
Lai arī kāds būtu tavs juceklis, Dieva rokās ir ne tikai tas. Viņa rokās esi Tu.
Tā ir īsta žēlastība!
Un tā ir domāta īstiem grēciniekiem, nevis tiem, kuri uzskata, sevi par svētiem. Tā ir domāta īstām nekārtībām, nevis tikai mazām šmucītēm.
Un Jēzus atbildēja un tiem sacīja: "Veseliem ārsta nevajag, bet slimiem. (Lūk.5:32)
Kad uztici Dievam savu nekārtību, Viņš spēj no tās izveidot kārtību. Viņš spēj ieviest mieru nemierā un radīt ceļu bezceļā.
Redziet, Es veikšu ko jaunu, tas jau parādās, vai jūs to neredzat? Es likšu rasties ceļam tuksnesī un upēm vientuļās kailatnēs. (Jes.43:19)
Tāpēc dzirdi, kā Dievs šodien Tev saka: "Es to izdarīšu! Uztici to Man! Manās rokās ir tavs haoss. Tāpēc es biju Golgātā. Un tieši tam ir domāta Mana žēlastība.
Katram haosam. Katrai nekārtībai. Katrai salauztai un sabojātai dzīvei. Katram pazudušam cilvēkam."
Es meklēju Kungu, un viņš man atbildēja, no visām baismām viņš mani glāba. (Ps.34:5)
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Atkal ir klāt šie skaistie svētki - Vasarsvētki! Pirms turpat 2000 gadiem Jeruzalemē notika varena parādība – ar spēcīgu rūkoņu un uguns mēlēm nāca Svētais Gars un piepildīja savus ļaudis. Kristus Baznīca, kuru elles vārtiem nebūs uzvarēt, bija dzimusi. Kopš tā laika Svētais Gars dzīvo savos ļaudīs, savā baznīcā. Dievs grib, lai arī mēs šo Viņa lielo dāvanu ar pateicību saņemam un ar prieku to svinam.Mēs visi savā laikā esam saņēmuši dāvanas. It sevišķi jauki tas ir bērnībā, kad tās saņemam no saviem vecākiem, kas mīlestībā ir gādājuši ko labu, ko tādu, kas iepriecinās, ko tādu, kas būs noderīgs, pēc kā esam ilgojušies. Bērns tad nestāv vecāku priekšā rokas uz muguras salicis, vai pat aizgriezies prom. Nē, viņš ar ilgošanos raugās uz saviem vecākiem, nāk tiem pretī, izstiepj savas rokas un ar prieku un pateicību saņem no vecāku rokām viņu sagatavoto dāvanu.
Debesu Tēvs grib, lai mēs ar tādu bērna uzticību un mīlestību izstiepjam savas rokas Viņam pretī un no Viņa rokām saņemam šo Viņa lielo dāvanu - Svēto Garu. Apustulis Pēteris pirmajā Vasarsvētku dienā, atbildot uz apkārtējo ļaužu jautājumu – ko lai mēs darām, atbildēja: "Atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens Jēzus Kristus Vārdā, lai jūs dabūtu grēku piedošanu un saņemtu Svētā Gara dāvanu. Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās." (Ap.d. 2. 38-39)
Šis apsolījums bija domāts gan viņiem, kurus Pēteris uzrunāja, gan arī katram no mums šodien. Ja mēs ticībā Jēzum Kristum nākam pie Viņa grēku nožēlā, ja mēs Viņa vārdā tiekam kristīti, tad uz mums pilnībā attiecas Svētā Gara dāvanas apsolījums. Dažkārt Svētais Gars nāk pie cilvēka kā maiga, klusa vēsma. Dažos gadījumos Svētais Gars izvēlas nākt kā uguns, vai kā vētra, vai kā sirds zemestrīce. Dažkārt cilvēks Svētā Gara nākšanu var arī nesajust un nesaprast, kas ar viņu notiek, bet pašam un citiem par pārsteigumu un prieku sāk pamanīt ienākamies Svētā Gara augļus savā dzīvē - mīlestība, miers, prieks, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, savaldība.
Cik daudzkrāsains un daudzšķautnains ir Dievs, tāds ir arī Svētais Gars. Lai arī kādā veidā Viņš mūs uzrunātu, lai arī kā Viņš pieskartos mūsu sirdīm, būtiski svarīgi ir palikt ticībā un nešaubīties, ka Svētais Gars pēc Dieva Vārda apsolījuma pie mums ir nācis, un mēs aizvien Viņu saņemam Dieva Vārdā, Svētajā Vakarēdienā un pielūgsmē. Pateicībā par šo lielo dāvanu svinēsim šos svētkus ar prieku un rūpēsimies, lai mūsu sirdis vienmēr būtu atvērtas Dieva Vārdam, lai Svētais Gars var darboties un vadīt mūs kā gribēdams pa Patiesības un Mīlestības ceļu pretī mūžībai.
Prieka pilnus Vasarsvētkus vēlot –
Pāvils
Attiecības
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Kādu dienu ravēju dārzu, un raustot nezākes, kuras aug vienmēr ātrāk par visu, nomācot pašus augus, Dievs atgādināja cik līdzīgi tas ir ar cilvēku attiecībām. Attiecības var būt kā skaists dārzs,tās var būt kā nezālēm aizaugusi žogmale, un tās var būt kā pilnīgs tuksnesis.
Atgiecības var dot abpusēju prieku kā ziedi dārzā!
Tās var skumdināt un likt raizēties kā aizaugusī žogmale, vai vispār nebūt!
Mēs katrs esam kādās attiecībās.
Vecāki un bērni, vīrs un sieva, brāļi un māsas, draugi, klasesbiedri, darba kolēģi, kaimiņi…
Un , ja saucam sevi par Dieva bērniem, par kristiešiem, mums ir arī attiecības ar Dievu.
Manuprāt attiecības , to veidošana un uzturēšana ir viens no cilvēka lielākajiem izaicinājumiem.
Kāpēc? Tāpēc, ka tās daudz prasa!
Attiecības prasa dot, negaidot atpakaļ.
Tās prasa aizliegt sevi, cienīt, mīlēt.
Tās prasa ieklausīties otrā un saprast, nevainot un nenosodīt.
Tās prasa būt patiesam un godīgam, nemeklējot savu labumu.
Attiecības patiesībā ir nemitīgs darbs ar sevi.
Parasti kamēr esmu viena, man liekas,ka tiešām vārdi, ka Dievs radijis cilvēku pēc Savas līdzibas ir tik reāli manī, jo man sanāk daramais, manas idejas neviens nenoliedz un neapstrīd.
Viss apkārt esošais ir tieši tā, kā es vēlos, ta kā ir pareizi priekš manis.
Bet aliek atnākt mājās vīram, bērniem, vai varbūt darbā, draudzē kādas situācijas, kad saproti- neesi ne tuvu ideālam!
Tāpēc ir tik labi, ka Dievs dod mums apkārt cilvēkus!
Tie parāda un palīdz mums katram ieraudzīt to, kas man traucē, neder un nepalīdz!
Ķēniņš Sakamans saka:
“Cik ūdens atspoguļo cilvēka īsto seju, tik viena sirds atspoguļo otru.”
Sal.pam.27:19
Cilvēku mums blakus ir kā spoguļi, kuros vari ieraudzīt netīru muti, nesmuku pumpu vai izpūrušus matus!
Visbiežāk jau mums nepatīk šīs tiešās norādes, tomēr katrs, kurš uzdrošinās mums tās palīdzēt ieraudzīt, patiesi mīl!
Esmu ne reizi vien bijusi situācijā, kad mans mācītājs ir uzdevis jautājumu:” Kā tev iet attiecībās ar Dievu?” Kam sekojusi atbilde, ka viss ir lieliski, un tas nav meliots.
Tad seko jautājums :” Un kā tev iet attiecībās ar vīru, bērniem?”
Tajos brīžis vienmēr esmu sapratusi, ka manas attiecības ar maniem mīļajiem vai citiem, patiesībā ir tās, kuras atspoguļo to, kādas ir manas attiecības ar Debesu Tēvu!
Kā teikts Jņ.1.v.4:20:
“Ja kāds saka: es mīlu Dievu, - un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis.”
Attiecības kautko maksā.
Lai man un Tev būtu iespēja būt attiecībās ar Dievu, Kristus samaksāja ar Savu dzīvību!
Arī man tās maksā, tikai ne dzīvību, bet pašaizliedzību, iejūtību, piedošanu, sapratni un mīlestību!
Lai Dievs mums palīdz būt atvērtiem savās attiecībās ar cilvēkiem, kuri ir kā Viņa nolikto spoguļi priekš mums un mēs priekš viņiem
.
.Ravita
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Tas bija finansiāli ļoti grūti laiks. Man nebija naudas. Pēdējo naudu es iedevu bērniem skolas pusdienām un no visas sirds lūdzu Dievu pēc palīdzības. Es ticēju, ka Dievs par mums parūpēsies. Braucot mājās no skolas, automašīnai beidzās degviela. Es iedevu savai meitai naudas maku un teicu, lai viņa to pārskata, varbūt tomēr kādu kapeiku izdosies atrast, lai mēs tiekam līdz mājām. Bet es jau zināju - naudas tur nav. Pēc kāda brīža viņa izcēla 3 banknotes un vaicāja, vai mēs varētu tās izmantot. Es jutu, kā manī ieplūst miers un milzīga pateicība, jo zināju, ka Dievs par mani parūpējās.
Mans jaunākais dēls lūdzās, vai šovakar mēs varētu pasūtīt picu. Man sirds sāpēja zinot, ka mēs to nevaram. Es teicu, ka mēģināšu nopelnīt kādu naudiņu, lai nedēļas nogalē mēs paši to varētu uzcept.
Bet meita teica, ka ja nu brālis to ļoti, ļoti gribot, viņam to vajadzētu lūgt Dievam, jo Viņš to varot atļauties.
Mans dēls ar visu savu ticību, kāda piemīt maziem bērniem, aizvēris actiņas skaļi lūdza.
Es apskaudu viņa vienkāršo un patieso ticību. Tas lika man aizdomāties, kurā brīdī es pazaudēju savējo?
Lūgšanas laikā viņš atcerējās par tualetes papīru, kuru mēs arī nevarējām atļauties. Un pievienoja to vēl klāt lūgšanai.
Mana meita pārmeta, ka brālim neesot pieklājība pret Dievu. Bet mans mazais puika tikai pajautāja: “Mammu, kā tu domā, Dievs lieto tualetes papīru?”
Atgriežoties mājās mēs visi devāmes savās gaitās. Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans. Abi jaunākie, no maniem četriem bērniem, steidza atvērt durvis.
"Pica ir klāt!" Sauca mans dēliņš. "Dievs atsūtija mums eņģeli, lai iedotu picu!"
Samulsusi es steidzu atrisināt situāciju. Bija vairāk kā skaidrs, ka piegādātājs ir kļūdījies ar adresi. Es paskaidroju, ka mēs neesam pasūtījuši picu.
"Tieši tā, kundze!" Atbildēja kurjers. "Kāds piezvanīja un apmaksāja picas piegādi uz šo adresi".
Es stāvēju ar pavērtu muti, turot rokās 4 lielas picas kastes.
"Redzi, mamm! Es teicu, ka Dievs atsūtīja eņģeli." Noteica mans mazais puika un steidzās baudīt picu.
Atlikušo vakara daļu es pavadīju apcerot to, cik svarīgi bija tas, kas ar mums šodien bija noticis. Es sapratu, ka bērna nesatricināmā ticība ir tas, kas man bija jāatrod un pie kā jāturas.
Kamēr es tā domāju, mans dēls no garāžas sauca: "Mamm, paskaties ko es atradu!"
Tā bija kāda neizpakota kaste no mūsu pārvakšanās laika un tajā atradās... tualetes papīrs.
Es sēdēju garāžā uz grīdas un raudāju pateicībā par Dieva rūpēm un mīlestību.
Šajā dienā es iemācījos “vienkārši ticēt” neatkarīgi no tā, kāda izskatās dzīve. Dievs ir labs un Viņš sūta eņģeļus, lai sagādātu mums picu.
-Mišela M. Vašama
Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja: “Es jums saku: patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. (Mat.18:2-3)
Es biju cietumā...
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Es esmu cietumnieka māte. Tas nav kaut kas tāds, ko es izvēlētos, bet tas ir ceļš, pa kuru es eju, jo mans dēls ir pieļāvis dažas nopietnas kļūdas. Viņš to zina un to zinu arī es. Bet, kad viņš to visu atstās aiz muguras, viņš būs gatavs doties tālāk, lai kļūtu par cilvēku, par kādu Dievs viņu gribēja redzēt.Šorīt es esmu cēlusies ļoti agri. Cietumā ir apmeklējumu diena, un es gribu paspēt būt rindā, pirms tā ir pārāk gara. Apmeklēt savu dēlu es varu vienu reizi mēnesī uz 30 minūtēm.
Kad tieku garām stundām ilgajai gaidīšanas rindai un beidzot varu redzēt aiz biezā stikla savu dēlu, mēs, caur telefona klausuli, runājam par visdažādākajām lietām.
Šodien mans dēls vēlējās, lai kāds apciemotu kādu ieslodzīto, kuram nav ģimenes. Šī ir otrā reize, kad viņš izteica šādu lūgumu. Kādreiz es domāju, ka nespētu apsēsties un aprunāties ar kādu, ko nekad iepriekš neesmu redzējusi, jo īpaši ar ieslodzīto, bet tagad es to varēju pavisam viegli izdarīt.
Šiem vīriešiem ļoti pietrūkst, lai ar kādu varētu aprunāties, lai kāds par viņiem rūpētos - kaut vai tikai dažas minūtes. Šodien, atvadoties no šī svešā ieslodzītā, es viņam jautāju, vai viņš piekristu, ja mūsu ģimene iekļautu viņu savās lūgšanās. Viņa acis piepildījās ar asarām un viņš piekrita.
Iepriekšējo apmeklējumu laikā mēs ar dēlu esam pārrunājuši visus iemeslus, kāpēc viņš ir ieslodzījumā. Esam runājuši par kļūdām un sliktajām izvēlēm. Šodien mēs runājam par nākotni. Tagad viņš zina, ka cietumā pavadīs vairākus gadus.
Mans dēls stāsta par vēstulēm un fotogrāfijām, ko viņš saņem no draugiem, un ģimenes locekļiem un par to, cik svarīgi ieslodzītajiem ir saņemt šādas ziņas. Daži no viņiem nekad neko nesaņem, tāpēc mans dēls “dalās” savās vēstulēs un fotogrāfijās ar citiem.
Mēs esam sarunas vidū, kad telefons izslēdzas. Trīsdesmit minūtes ir pagājušas. Vizīte ir beigusies. Mēs smaidām un caur stiklu viens otram sakām “Es tevi mīlu”.
Es esmu cietumnieka māte.
Es neizvēlējos šo ceļu, bet tomēr eju pa to. Šī pieredze uz visiem laikiem ir mainījusi to, kas es esmu, ko es domāju un kā es jūtos. Es zināju, ka mans dēls no šīs pieredzes aizies kā labāks cilvēks. Bet es neapzinājos, ka arī mani tā tik ļoti mainīs.
- Šerija Tailere Stouna
Es biju cietumā, un jūs nācāt pie manis. (Mat.25:36)
Un Ķēniņš tiem atbildēs: patiesi es jums saku: visu, ko jūs esat darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem brāļiem, jūs esat man darījuši.(Mat. 25:40)
Atcerieties tos, kas cietumā, it kā paši būtu tiem līdzi saistīti, atcerieties arī tos, kas pakļauti ciešanām, jo paši, būdami miesā, esat pakļauti ciešanām.(Ebr.13:3)
Dzīve ir Dieva dāvana
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Uz mirkli iedomājies, ka tava dzīve ir beigusies. Tu esi miris... Paskaties uz visu savu stāstu, uz pabeigto attēlu un pajautā sev:
Vai man patīk tas ko es redzu?
Kas ir bijis labākais manā dzīvē?
Kas sliktākais?
Kad es biju vislaimīgākais?
Ko es esmu devis?
Ko paturējis?
Kā es varēju rīkoties labāk; ko darīt vairāk citu labā un kas mani no tā atturēja?
Vai es piepildīju savus sapņus?
Vai es realizēju tos talantus, kurus Dievs man deva? Ja nē, tad kāpēc?
Vai es kaut ko mainīju?
Vai esmu kaut ko darījis, lai pasaule būtu labāka?
Vai es kaut ko gribētu, kaut būtu darījis savādāk?
Tagad atgādini sev, ka Tu esi dzīvs. Un kamēr vien Tu dzīvo, Tev vēl ir iespēja to visu, ko pārdomāji izdarīt, mainīt, izlabot!
Lai tad, kad patiešām pienāks Tava pēdējā diena, Tu varētu teikt, ka patiešām dzīvoji.
Ikdienā lielākā daļa no mums aizmirst, ka Dievs ir devis mums ne tikai mūžīgās dzīvības dāvanu, bet arī šīs zemes dzīvības dāvanu. Un tā ir ļoti īpaša dāvana. Kamēr vien mēs elpojam mums ir dotas neskaitāmas iespējas.
Iespēju izdarīt izvēles; iespēju palīdzēt; iespēju veidot attiecības; iespēju likt lietā savus talantus; iespēju dzīvot un piepildīt savus sapņus un aizvien mums ir dota iespēja sekot Jēzum.
Paturēsim prātā, ka viss, pilnīgi VISS, kas mums šajā dzīvē dots ir Dieva dāvana. Gan mūsu talanti, gan resursi, gan finanses, gan sasniegumi... pilnīgi VISS.
Dievs to visu, kā saimnieks ir iedevis mums lietošanā un, ja apzināmies, ka tas patiesībā mums nepieder, varam sākt pret to izturēties atbildīgāk.
Reiz pienāks tā diena, kad pilnīgi visiem no mums prasīs norēķinu, jeb paskaidrojumus par to, kā mēs to, kas mums bija uzticēts - lietojām.
Tā nu ikviens no mums dos Dievam norēķinu par sevi. (Rom. 14:12)
Vai esi pieredzējis, ka tad, kad pārstrādājies un nemāki atpūsties, Dievs norauj "rokas bremzi" un kaut kas notiek ar Tavu veselību? Tas nav tāpēc, ka Dievam dikti patiktu kaut ko sliktu mums pieļaut, bet gan tāpēc, lai pasargātu mūs no muļķīgas pašiznīcības.
Līdzīgi notiek situācijās, kad mēs aizmirstam novērtēt to, ko Dievs mums ir devis un to, ka varam dzīvot. Gadās, ka Dievam ir jāpieļauj kāds satracinājums mūsu dzīvē, lai mēs saprastu, cik muļķīgi patiesībā bieži izniekojam savas dienas.
Tagad vēlreiz pārdomā tās atbildes, kuras Tev nāca prātā lasot jautājumus sākumā. Pieraksti tās, ja nepieciešams, lai vieglāk būtu atcerēties un sāc dzīvot tā, kā Tu patiešām gribi dzīvot!
Dzīve ir Dieva dāvana mums. Tas, ko mēs darām ar savu dzīvi ir mūsu dāvana Dievam.
-Alfonso R. Bernards
Pateicos tev, ka mani tik bijājami brīnumaini esi radījis! Brīnumaini ir tavi darbi, mana dvēsele to droši zina! (Ps.139:14)
Katra diena ir dāvana no Dieva. Mācies likt savu fokusu uz dāvanas devēju un izbaudi šo dāvanu.
- Džoisa Meijere
Šī ir diena, ko Kungs ir devis: priecāsimies un līksmosim tajā! (Ps.118:24)
Viņš sūtīs enģeļus
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Bija pēcpusdiena un mana māsica veda mani ar automašīnu uz mājām. Ceļa krustojuma pārredzamībai traucēja krūmi un viņa nepamanīja smago mašīnu, kura ietriecās tieši tajā automašīnas pusē, kurā es sēdēju. Nākošais ko atceros ir milzīgas sāpes ribu rajonā un trulas galvas sāpes. Es biju iespiesta starp mašīnas paneli un krēslu. Sāpes bija tik neciešamas, ka biju pārliecināta, ka tās ir beigas. Neviena no garām braucošajām automašīnām neapstājās un neviens mums nenāca palīgā. Māsica bija izsaukusi ātro palīdzību, bet es nedomāju, ka esot šādā pozīcijā spēšu izdzīvot līdz brīdim, kad viņi atbrauks. Es negribēju padoties, tāpēc lūdzu Dievam, lai Viņš sūta kādu eņģeli, kurš varētu mani izglābt. Tajā brīdī es redzēju vīru, kurjera uniformā, tuvojamies mūsu mašīnai. Viņš atlauza manas puses durvis un atbrīvoja mani. Saudzīgi noguldījis mani uz zemes viņš pārliecinājās, ka varu elpot. Tajā brīdī piebrauca ātrā palīdzība un es uz mirkli novērsu skatienu. Kad pagriezos, lai pateiktos savam glābējām, viņa vairs nebija.
Slimnīcā mediķi nespēja noticēt, ka es esmu spējusi ar tādām traumām izdzīvot. Viņi arī apgalvoja, ka ja būtu palikusi iespiesta, es nebūtu izdzīvojusi. Es pastāstīju par eņģeli, kurš mani izglāba. Nezinu, vai viņi tam ticēja, vai domāja, ka esmu šoka stāvoklī. Bet es nebiju viena, kura viņu redzēja. Arī mana māsīca to varēja apliecināt.
Es stāstu tev šo stāstu, jo gribu, lai zini, ka Dievs sūta tev palīgā savus eņģeļus, ja to lūdz Viņam. Tikai lūdz!
- Vanesa Glidena
Situācijām ikdienā nemaz nevajag būt tik dramtiskām, lai mēs drīkstētu lūgt Dievam palīdzību. Mēs drīkstam lūgt atbalstu arī pavisam vienkāršās lietās.
Jūties nomākts? Kāds Tevi aizvainoja, vai nepatiesi apsūdzēja? Jūties vientuļš? Tev kaut kas sāp?
Lūdz Dievam, lai Viņš sūta savu eņģeli, kurš Tevi varētu mierināt, iepriecināt un atbalstīt. Visbiežāk, tas var izrādīties kāds, Tev zināms cilvēks, kuru Dievs uzrunā un aicina Tev būt līdzās.
Arī man nesen bija nepatīkama saruna, kuras laikā jutos kā tiesas zālē, kaut neko nebiju nodarījusi. Pēc šīs sarunas jutos tik slikti, ka lūdzu Dievam pēc mierinājuma un stiprinājuma. Un tas nebija ilgi jāgaida. Man tuvi cilvēki, Dieva pamudināti, deva man tieši tos stiprinājuma, uzmundrinājuma un iedrošinājuma vārdus, kuri man bija nepieciešami, lai atkal nostātos uz kājām.
Kā ir ar Tevi?
Varbūt arī Tev ir vajadzīgs kāds eņģelis šodien?
Viņš sūtīs tev Savus eņģeļus tevi pasargāt visos tavos ceļos. (Ps.91:11)
Lietas
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Man bija paredzēts lidojums, kurā devos ar savu trīsgadnieku. Tie no jums, kuri ir ceļojuši lidmašinā ar mazu bērnu, labi zina, ko tas nozīmē. Izaicinājumi var būt diezgan daudz. Sākot no slikta noskaņojuma mazajam un beidzot ar ne tik mierīgu lidojumu. Arī mums iepriekš jau bija bijusi pieredze ar dažādām situācijām - satraucošu pacelšanos, bailīgu nolaišanos, ne tik laipnu apkalpošanu un izaicinājumu nosēdēt lidmašīnas krēslā vairākas stundas. Pie reģistrēšanās lidojumam, sistēma automātiski iedalīja mums sēdvietas. Paļaujoties uz citu vecāku ieteikumiem, ka maziem bērniem parasti iedala vietas pie loga, jutos vīlusies, redzot, ka mums vietas tomēr iedalītas pa vidu krēslu rindai. Tas nozīmēja, vēl lielāku spriedzi lidojuma laikā, jo jārēķinās būs arī ar blakussēdētāju. Ja pazīstat kādu trīsgadnieku, tad zināt, ka viņi īpaši ne ar vienu nerēķinās 
Pirms lidojuma lūdzu Dievu par gaidāmo piedzīvojumu. Lūdzu, lai mierīgs būtu pats lidojums un vēl piebildu, ja iespējas, lai samaina mums vietas, ka tiekam pie loga. Iekāpjot lidmašīnā, pastāstīju arī stjuartei par mūsu vēlmi. Viņa domīgi teica, ka diez vai tas izdosies, jo lidmašīna esot diezgan pilna.
Tā nu sēdēju iedalītajās vietās un turpināju klusi lūgt. Blakus redzēju tukšas sēdvietas pie loga un sacerējos, ka varbūt tās Dievs mums ir atlicis. Bet, kad tās tika aizņemtas, jutos nedaudz vīlusies un prātā ienāca doma, ka diez vai Dievam tādus sīkumus vispār ir pareizi lūgt. Prātā iezagās pat apsūdzība, ka neesmu pateicīga un neprotu novērtēt to, kas man dots, bet kurnu par kaut kādiem sīkumiem.
Neskatoties uz šīm domām, es sev teicu, ka atstāju to Dieva ziņā.
Tieši pirms pacelšanās pie manis pienāca stjuarte sakot, ka pašā priekšā tomēr ir divas brīvas vietas palikušas uz kurām mēs varam pārcelties. Kad bijām iekārtojušies, es smaidīju un pateicos no sirds Dievam. Viņš ne tikai uzklausīja manu lūgušanu, bet iedeva vēl labāku variantu, nekā es biju cerējusi.
Neskatoties uz to, ka ienaidnieks mēģina mūs pārliecināt, ka Dievam mūsu dzīves sīkumi nav svarīgi, Dievs pierāda pretējo. Viņam ir svarīga katra vismazākā lieta. Un Viņš ir uzticams. Ja mēs paļaujamies uz Viņu, Viņš vienmēr sakārtos visu, dodot mums labāko. Viņš pats ir teicis, lai mēs nekreņķējamies ne par ko, bet uzticam savas vajadzības Viņam.
Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. (Fil. 4:6 JTR2024)
Kad nākošo reizi velns mēģinās Tev teikt, lai nepagrūtini Dievu ar sīkumiem, atceries šo stāstu. Lai tas kalpo Tev par iedrošinājumu lūgt un piedzīvot, kā Dievs rūpējas par katru Tavas dzīvēs sīkāko lietu, ja vien to lūdz un uztici Viņam.
Ticība
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
“Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.”Ebr.11:1
Tieši vakar mēs savā ģimenē piedzīvojām šo vārdu piepildījumu.
Pasaulē nāca mūsu otrā mazmeitiņa!
Tas, par ko bija cetēts, ticēts un lūgts deviņu mēnešu garumā, tapa redzams!
Ir izcīnīta gan garīga cīņa, gan fiziska.
Garīga cīņa izcīnīta šo deviņu mēnešu laikā , stājoties pretīm baiļu domām, neziņai kā būs un meliem, kuri grib atgādināt kā ir bijis iepriekš.
Fiziska cīņa, kas ir visas garastābokļ maiņas, sliktas dūšas… viss, ko sieviete var piedzīvot gaidot bērniņu, visbeidzot laižot viņu pasaulē, kas ir fiziskas sāpes.
Lasiju kādu pētijumu, kurā dzemdību sāpes tiek salīdzinātas ar 20.kaulu lūzuma sāpēm vienlaicīgi.
Bet rezultāts šīm cīņām ir apbrīnojams!
Jauna dzīvība, cilvēciņš, dārgs un vērtīgs, vienreizējs un neatkārtojams!
Tas dod tādu prieku, ka gribas visu pasauli apskaut un samīļot!
Tas dod lielu, lielu slavu un pateicību Dievam par Viņa paveikto no sākuma līdz galam!
Šis brīnišķīgais notikums man atgādina par to, ka ticība ir cīņa!
Bet bez cīņas nav uzvaras!
Mēs katrs par kautko ticam, ceram un gaidām to piedzīvot.
Kādam tā ir veselība, kādam finanses, kādam otra pusīte vai viņš pats, kādam vēl kas cits!
Dievs ir uzticams, ja ļaujam Viņam darīt Viņa darbu un zinām, kas darāms mums pašiem.
Nepagursim savās ticības cīņās un dzīvosim ar pārliecību, ka tas, par ko ceram, kādu dienu taps redzams!
“Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas,un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju…”
Ebr.12:1-2
Esi svētīts, Ravita
Atrodi laiku sev
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Kad Tu pēdējo reizi pavadīji laiku ar sevi? Kad Tev pēdējo reizi sanāca apskatīt savas pagātnes lēmumu, sapņu, vai mērķu zīmēto gleznu ar šodienas acīm? Kad pēdējo reizi izdevās pārskatīt savu sirdi? Savus darbus, nedarbus, vārdus, domas?
Laiks ar sevi nav izšķērdēts laiks. Tieši otrādi, tas ir viens no svarīgākajiem laikiem, ko mums būtu jāatrod. Jo tikai šis laiks atklās - kā Tu patiesībā jūties. Ko patiesībā domā. Ko vēlies. Kas ar Tevi notiek. Kam Tu tici, kam netici un kas notiek Tavā sirdī, prātā un ķermenī.
Bībelē mums teikts: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. (Mt.22:39)
Bet, kā gan Tu vari mīlēt otru, ja nemīli sevi? Un kā, lai mīl sevi, ja nemaz nepazīst sevi?
Vai es vispār zinu, kas man ir vajadzīgs, lai būtu mierā?
Kas man ir nepieciešams, lai justos droši?
Kas man ir svarīgi, lai justos mīlēts, pieņemts, saprast, laimīgs?
Un kā gan es to varu zināt, ja man nav laiks pašam priekš sevis, lai šos jautājumus uzdotu un uz tiem atbildētu?
Un, kā jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet viņiem.(Lk.6:31)
Kā vari iemācīties toleranci, empātiju, lūgt un sniegt atbalstu, iepauzēt pirms runāt un ar mīlestību spēt uzklausīt, ja neesi izpratis, un iepazinis, kā Tu pats gribētu, lai pret Tevi izturas? Kā gribētu, lai ar Tevi runā? Ko gribētu, lai Tev dara, nedara, saka, vai nesaka?
Pārbaudiet sevi, vai esat ticībā, izvērtējiet sevi, vai esat derīgi. (2.Kor.13:5)
Kā gan es varu zināt, kam es ticu; vai daru labu; vai esmu uz pareizā ceļa, ja man pat nav laika apstāties un izvērtēt savu sirdi, darbus, lēmumus, vārdus un rīcību?
Un ir pilnīgi saprotami, ka bez laika sev, nav arī laika nožēlot, atvainoties, mainīties, lūgt un rīkoties. Jo nav jau nemaz nojausma par to, kas ir nožēlojams, maināms un kas pareizs un uzlabojams.
Daži saka - ej uz priekšu un neskaties atpakaļ. Jā, pagātnē nav jādzīvo, bet atskatoties pagātnē mēs varam daudz ko mācīties.
Mūsu ikdiena ir tik piesātināta ar notikumiem, pienākumiem, skaņām un steigu, ka laiks sev bieži ir pēdējais, par ko domājam un ko atļaujamies.
Bet tikai esot klusumā ar sevi, mēs varam sākt iepazīt un saprast sevi. Uzdot jautājumus, meklēt atbildes, saprast un labot kļūdas. Pamanīt iespējas, svētības un skaisto savā dzīvē.
Apstājies, lai sadzirdētu, sajustu, saprastu un iemīlētu sevi. Atrod laiku sev, lai spētu mīlēt otru.
Pateiksimies Dievam
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Labrīt! No sirds sveicu jūs visus Latvijas neatkarības atjaunošanas 35. gadadienā! Tas bija Dieva brīnums, ka pēc gariem un grūtiem okupācijas gadiem, mēs varējām atgūt savu valstisko neatkarību. Ir labi, ja mēs šādās svētku dienās to atceramies, un ar pateicību Dievam to pieminam un ar Dieva palīgu cenšamies izmantot iegūto brīvību, lai stiprinātu mūsu valsti, lai kalpotu viens otram, un pēc labākās sirdsapziņas pildītu to uzdevumu, to pienākumu, kas katram no mums ir uzticēts. Jēzus Mateja evaņģēlija 20. nodaļā saka, “Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu vergs; tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem."
Jēzus nav nācis virs zemes, lai dibinātu kādu jaunu pasaules politisko iekārtu, bet gan lai nestu virs zemes Debesu valstību, lai meklētu un glābtu pazudušos un gūtu tos Debesu valstībai – lai visi nāktu pie Patiesības atziņas un iegūtu Mūžīgo dzīvību.
Un tomēr, tā nav, ka Dievs nerūpējas par valsts varu, par mūsu attiecībām valstī. Apustulis Pāvils vēstulē Romiešiem atklāj, ka “nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas.” Un vēl apustulis mudina, lai mēs tāpēc esam paklausīgi varām, kas valda, lai mēs esam lojāli valsts pilsoņi.
Šobrīd, kad dzīvojam neatkarīgā, demokrātiskā valstī, mums nav grūti atsaukties šim aicinājumam būt lojāliem pilsoņiem, lai arī ne vienmēr un ne ar visu, kas šeit notiek varam būt apmierināti. Bet īpašs jautājums ir par ļaudīm, kas dzīvo valstīs, kur valda bezdievīgs, ateistisks un ļauns režīms, līdzīgi kā tas bija pie mums padomju gados. Vai arī tad kristiešiem jābūt lojāliem pilsoņiem? Padomju gados kristieši vairumā bija lojāli pilsoņi. Kristieši pateicās Dievam par valsts varu tik tālu, cik tā rūpējās par kārtību, par ikdienas drošību, par mieru, bet jautājumos, kas attiecas uz kalpošanu Dievam, kas attiecas uz nepiedalīšanos tumsības darbos, tur kristieši sekoja apustuļu mācībai: „Dievam būs vairāk klausīt, nekā cilvēkiem.” Ja arī kristieši nereti nonāca konfliktā ar varas iestādēm, tad tas nebija tāpēc, ka kristieši būtu nostājušies pret valsts varu kā tādu, bet gan pret nelikumībām, pret pārkāpumiem, pret meliem, kādiem valsts varas pārstāvji bija padevušies. Sekojot Svēto rakstu mudinājumam, mēs esam lūguši un joprojām lūdzam par visiem, kas ir augstos amatos, lai Dievs svētī viņu darbu tautas labā, lai Dievs pārvērš viņu sirdis un lieto viņus par svētību mūsu zemei un tautai.
Lūgšana ir ārkārtīgi spēcīgs instruments, kas mums cilvēkiem ir dots. Patiesībā, bez lūgšanas šai pasaulē valdītu bezcerība un haoss. Tībingenes Universitātes profesors Karls Heims par lūgšanu nozīmi saka: „Ja ikviens no mums ik rītu nenāk no salīdzināšanās ar Dievu un nedodas savā darbā no turienes, visa mūsu sociālā un politiskā darbošanās ir tikai nervoza rosīšanās un steiga, kas iekšēji sadrumstalo.”
Tāpēc rūpēsimies, lai mēs katru dienu iesāktu ar lūgšanu, grēku nožēlu un pateicību Dievam par visu to labo, ko no Viņa rokām esam saņēmuši. Pateiksimies Dievam par iespēju dzīvot neatkarīgā, brīvā Latvijā, kur esam pasargāti no bada, no nemieriem un lielām dabas katastrofām, un ņemsim vērā Jēzus piemēru - Viņš, kam ir visa vara debesīs un virs zemes, Viņš, kas ir ķēniņu Ķēniņš, nācis pie mums cilvēkiem, lai mums kalpotu, lai atdotu Savu dzīvību par mums.
Lai Dievs palīdz mums šajos svētkos pateicībā par šo lielo Dieva dāvanu, no jauna apņemties visu, ko darām, to darīt ne kā cilvēkiem, bet kā savam Kungam. Tad mēs nebūsim haotiski pasaules lāpītāji, bet gan tādi, kas Dieva vārdu dzird un tam paklausa, un tā būs lielākā dāvana, ko mēs varam dot mūsu tautai Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 35. gadadienā.
Sirsnībā –
Pāvils Brūvers
Viss ir tapis jauns
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Pavasaris jau zied, smaržo un skan visā krāšņumā. Pamodušies arī tauriņi, bites un strādīgās skudras. Arī cilvēki pēc ziemas stinguma dodas baudīt sauli un dabu.Bet vai arī mana un tava sirds ir pamodusies un traucas pretī Pestītājam?
Varbūt tā vēl nav atsilusi pēc kāda auksta un pelēka dzīves posma, kurā Dievs likās tik tāls un nepieejams. Varbūt tā tikai lēnām mostas kopā ar saules gaismu un putnu čalām.
Iespējams tava sirds vēl nekad nav sajutusi Pestītāja maigo pieskārienu un mīlestības pilnos čukstus, bet, iespējams, šis skaistais pavasaris ir īstais laiks atļaut Dievam ienākt tavā dzīvē, lai tava sirds uzzied Viņa apskāvienos.
Kad reiz Pestītājs ienāca manā dzīvē, tad patiešām viss mainījās. Sāku apjaust savas dzīves jēgu un savu vērtību, jo esmu Viņa iecerēta, gribēta un radīta. Šīs zemes dzīve ieguva mūžības vērtību, jo šeit varu iepazīt savu Radītāju un Kungu, kurš sagatavojis man mājas Debesīs. Nekad negribētu vairs dzīvot bez Viņa klātbūtnes, vadības un žēlastības. Esmu Viņa mīlestības pārveidota.
"Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns." /2.Kor.5:17/
Svētīgu dienu!
Linda
Es tevi neatstāšu
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Tikko esam pieminējuši Lielās piektdienas notikumus, sākot ar Ģetzemenes dārzu,mācekļu ātrsirdību, nodevību. Ar Kristus pazemību, milzu sāpēm ,ciešanām, izsmieklu un krustā sišanu.
Tam seko klusums, skumjas un neziņa, kurus pārsteidz uzvara.
Kristus ir augšāmcēliies!
Viss ir piepildīts!
Ticu, ka katram no mums šis laiks ir licis kaut uz mirkli apstāties un atcerēties, ko Kristus ir paveicis priekš manis.
Kas man ir piedots un kas man ir iedots.
Kāda cena ir maksāta par to, lai es nepazustu savos grēkos, bet lai es šodien dzīvotu!
Cik esmu dārgs un vērtīgs, lai par mani mirtu, un cik esmu mīlēts!
Man šis laiks lika atskatīties un pateikties par to, ka Dievs mani nekad neatstāj un nepamet, pat tad, ja cilvēcīgi jūtos vientuļi!
Katram mums dzīvē var būt situācijas, notikumi, kuros tik ļoti gribas kādu sev blakus, kurš atbalsta un iedrošina.
Kristus to parāda Ģetzemenes dārzā, kad aicina mācekļus būt kopā un lūgt, bet viņi aizmieg…
Tomēr Dievs ir ar Viņu un stiprina.
Mani tas ir iedrošinājus cauri visam pagājušajam gadam-Dievs nekad nepamet un neatstāj!
Tieši tā, kā teikts Joz.1:5
“Neviens lai tavā dzīves laikā nav spējīgs tev turēties pretī; kā Es esmu bijis ar Mozu, tāpat Es būšu ar tevi: Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu.”
Domāju, ka esam to katrs piedzīvojuši, ko nozīmē nodevība un vientulība!
Tie var būt paši tuvākie un mīļākie cilvēki, kuri vienkārši izmaina domas, zaudē ticību, nesaprot vai novēršas.
Tie var būt cilvēki, kuri kādas idejas sākumā var būt vislielākie atbalstītàji,tomēr redzot dzīvē, ko paprasa iesāktais, nostājas kā soģi un tiesātāji!
Palikt vienam ceļā,kura sākumā neesi viens, cilvēcīgi ir viena no spāpīgākajām un graujošākajàm lietām!
Tā var apstādināt, gāzt un iznīcināt….
Bet ar Dievu tā nav!
Viņš nekad, nekad neatstāj un nepamet, ja vien paši to neizdarām attiecībā uz Viņu!
Viņš ir blakus vienmēr!
Noteikti katrs varam būt kā tas, kuru atstāj , gan tas, kurš atstāj citus!
Būsim atvērti Dieva darbam, esot blakus, atbalstot un iedrošinot un arī nebaidoties palikt vieni .
Lai Kristus mums ir par piemēru!
Ravita
Pērle
20. jūn. 2025,
Nav komentāru
Dodoties pārgājienā kalnos, kāda misonāre atrada zelta tīrradni. Viņa to ielika somā un devās tālāk. Atpūtas vietā viņai blakus apsēdās kāds ceļotājs. Redzot, ka viņam nekā nav līdzi, misionāre laipni piedāvāja dalīties ar savu sviestmaizi un ūdeni. Ceļotājs pamanīja misionāres somā zelta tīrradni. Domādams, ka misonāre nenojauš tā vērtību, viņš jautāja, vai viņai nebūtu nekas pretī atdot šo akmeni viņam.
Misionāre paskatījās uz viņu, pasmaidīja un zelta gabalu atdeva.
Ceļotājs steigšus devās prom, priecādamies, ka nu ir ieguvis vērtīgāko lietu pasaulē, kas nodrošinās viņam pārticību līdz mūža galam.
Bet, jo tālāk viņš gāja, jo vairāk viņam nelika mieru doma, vai tiešām misonāre nesaprata, kas tas ir par akmeni? Un ja saprata, tad kā gan viņa tik viegli varēja to atdot?
Neradis mieru viņš griezās atpakaļ uzmeklēt misonāri. Atradis viņu, viņš sniedza akmeni un vaicāja: "Es zinu cik vērtīgs ir šis akmens. Un nojaušu, ka arī jūs zināt tā vērtību. Bet es nesaprotu, kā jūs tik vienkārši varējāt man to atdot? Acīmredzot, jums ir kaut kas daudz vērtīgāks nekā šis akmens. Es ļoti gribētu zināt, kas tas ir. Vai arī es to varētu iegūt?"
Kur ir Tava manta, tur ir arī Tava sirds. (Mat.6:21) Tā teikts Bībelē un tā ir patiesība, kuru ir ļoti grūti izdīvot un saprast ikdienā.
Iedomājies, ja Tev šodien tiktu atņemts pilnīgi viss, kas Tev pieder? Kas Tev paliktu?
Kas notiktu ar Tavu sirdi, dzīvi, personību?
Es esmu pieredzējusi savā dzīvē, kā tas ir - zaudēt visu, kas man ir. Ne tikai mantu, bet arī cilvēkus.
Tas ir neaptverami smagi. Jo tīri cilvēcīgi, tas, kas ir ap mums - veido to, kas mēs esam. Mūsu identitāti, dzīvi un vērtības.
Kad tas viss tiek atņemts, kas paliek pāri?
Man palika tikai Dievs.
Es biju tik ļoti sagrauta, ka nespēju Viņu pat lūgt.
Man nebija nekā, ko Viņam dot.
Bet tikai tad es varēju tā pa īstam piedzīvot, cik vērtīgs dārgums patiesībā man pieder - Dieva mīlestība.
Un tik interesanti, ka Viņam neko citu no manis nevajadzēja, kā tikai manu sirdi.
Es nepazīstu daudz cilvēkus, kuri būtu atraduši Dievu, tāpēc, ka kāds viņus būtu gudri mācījis, vai norādījis uz viņu grēkiem.
Bet es pazīstu daudzus, kuri ir meklējuši un atraduši Dievu, tāpēc, ka ir redzējuši, kā Dievs darbojas citu cilvēku dzīvēs.
Viņi ir sākuši uzdot jautājumus, kas ir aizveduši viņus līdz Kristum. Viņi redzēja tos dārgumus, kurus Dievs dod tiem, kuri izvēlas būt kopā ar Viņu un arī vēlējās tos iegūt.
Ja Tev ir šī, dārgākā no visām pērlēm - attiecības ar Debesu Tēvu, neslēp to - ļauj citiem to redzēt, lai arī viņi gribētu atrast un iegūt šo pērli sev.
Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.
(Mat.13:45-46)